Mūsu raksturi. :)

Dažkārt domās sevi nolamāju :D

Pati nekā neaudzinu. Manu raksturu audzina apstākļi, kurus pati izvēlos vai kuri vnk tā sakrīt.

Neaudzinu. Es neticu, ka cilvēks sevi var pa īstam izmainīt, kaut kā apslāpēt to negatīvo raksturā-jā, bet izskaust pavisam-nē.

Cenšos sevi piebremzēt tik tālu, lai nedarītu pāri citiem. Ne vienmēr izdodas.

Raksturs man ir briesmīgs, it īpaši pret savu ģimeni, bet nu nezinu kā to mainīt un kur tāda es radusies. :)

jā, audzinu, jo gribu, lai ar mani ir viegli un man dzīve vieglāka.

Agrāk varētu kārtīgi izlamāties, tagad esmu iemācījusies mierīgi uzklaisīt, mierīgi un argumentēti diskutēt strīdos. Sākumā vajag ļoti, ļoti piedomāt pie uzvedības, kā krievi saka "delatj cherez ne hochu", un ar laiku pierod. Tagad liekas pašsaprotami neuzvesties kā trakai kucei. Dzīve kļuvusi mierīgāka un attiecības krietni skaistākas un harmoniskākas. Tā kā mans audzināšanas noslēpums - paškontrole.

Agrak es biju reti riebigs cilveks. Ja kadz man kko ne ta, tad es jau kalu milzigus atriebibas planus, lai gan labi zinaju, uz ko eju. Dzives sitieni mani ir mainijusi uz labo pusi. Esmu iemacijusies piekluset, bet neesmu iemacijusies runat tad, kad to tiesam vajag. Gadu laika esmu daudz sevi mainijusi uz lauzusi. Vissvetakis vards visiem ir-pacietiba. Nesplaut pirmo, kas uz meles.
Tagad ar ko veletos cinities ir slinkums un motivacijas trukums. Ir man dzive sadas tadas lietas japabeidz, bet es tik atlieku un atlieku :'-(

Neko nemainu, kāda līdz šim esmu izveidojusies, tāda arī droši vien pa lielam būšu. Man šķliet, ka manas labās īpašības nosedz varbūt tās ne tik labās iezīmes :)