Attiecības ar vīru/draugu mātēm..

Esmu sava drauga māti satikusi vien vienu reizi. Viņam pašam ar viņu ir ļoti sliktas attiecības un pats maksimāli izvairās no visiem kontaktiem, tad arī man nesanāk viņu satikt. Un pēc visa, ko par viņu zinu, arī nemaz negribas satikties.

Bet forši,ka tavs draugs domā ar savu galvu un neiespaidojas:)

Ļooooti labas! Principā tādas pašas kā ar saviem vecākiem. Un, palasot visādus šausmu stāstus, liels prieks par to!

Es ar puiša mammu saprotos ļoti labi. Mums ir bijusi viena saķeršanās, kuru man nācās izlīdzināt ar piedošanas lūgšanu, lai gan neuzskatu, ka vispār biju tur vainīga. Ir tā, ka puiša mamma ir īsts visurgājējs - viņa dara, bieži vien pāri saviem spēkiem. Ja viņa ko iedomājas, tad tā vajag, teiksim, ja viņa grib, lai puisis kaut ko palīdz saremontēt vai kā, viņa neliksies mierā tikmēr, kamēr viņš neņems rokās instrumentus un nedosies darīt. Vārdu sakot, viņai ir savs pīpis un tas viņai jārealizē - lūst vai plīst. Un toreiz tā sadusmošanās vienai uz otru bija tāpēc, ka es biju slima, saaukstējusies, ar 40 grādu temperatūru un apsaldētām nierēm, tieši pēc vasaras pārgājiena. Nogurusi, ar uzpampušām kājām, pusdzīva. Viņa lūdza, lai palīdzu sagriezt tomātus pusdienu salātiem. Es teicu, ka jūtos diezgan slikti, bet tomēr gāju uz sagriezu. Es vēl nebiju sagriezusi tomātus, kad lika man sagriezt lociņus. To izdarīja puisis, jo redzēja, ka es knapi vispār spēju nazi rokās noturēt. Kad sagriezu tomātus, gāju uz gultu gulēt. Knapi biju apgūlusies, kad jau aicināja pie galda. Man acu priekšā jau viss dubultojās, biju iedzērusi zāles, gribēju pagulēt. Un tad sadusmojusies teicu, ka es jau tā knapi sagriezu tomātus, bet tagad redz`, man vēl jāiet ēst, lai gan es vispār knapi kustos. Jā, par to viņa sadusmojās. Neko neteica, bet kļuva auksta attieksmēs un es vienmēr jūtu, ja cilvēks ir apvainojies. Pēc dažām dienām lūdzu viņai piedošanu (lai gan, kā jau teicu, nejutos ne par ko vainīga, jo es nekad pie sliktas veselības negrasos iet pāri saviem spēkiem, kā savukārt ir pieradusi viņa; pēc laika tas arī viņai nāca dubultā atpakaļ, jo sākās nervu sabrukums un profesionālā izdegšana), teicu, lai neņem galvā manu aso mēli utt.
Nevaru noliegt, ka puiša mamma man ir ļoti daudz palīdzējusi - gan emocionāli, gan finansiāli, tāpat es daudz no viņas esmu mācījusies un jūtu, ka viņa novērtē, ja cenšos palīdzēt, esmu pateicīga un tā. Tagad esam drusku atsvešinājušās, jo viņa pieņēmusi pareizticību, bet visā visumā mums ir labas attiecības. Tādā ziņā man ir paveicies. :)

Ir labas, bet nepatik dazas lietas, kuras vina grib paturet gala vardu.

Man ar drauga mammu no sākuma bija ļoti ieturētas attiecības. Nezinu pat kāpēc, bet no sākuma nelaidu sev klāt. Varējām sēdēt pie viena galda, bet nepārmīt ne vārdiņa. Kkas man viņā nepatika un likās, ka arī es viņai ne īpaši patīku.
Bet tas laikam tāpēc, ka abas ar svešiniekiem esam ieturētas. Tagad gan viss ir forši. Varam riktīgi pļāpāt un divatā staigāties, kad esmu ciemos pie viņas.
Iespējams vaina pie tā, ka sākums bija ļoti vēss vienai pret otru ir tas, ka pirmo reizi tikāmies viņas dz.d. Ciemiņu daudz, visi sēž pie galda, čalo u.t.t un vienā brīdī panesas sarunas par čībām.. un ko saka mana drauga mamma? (teksts apmēram šāds) - Selīnai es jaunas čības nenopirku, iedevu tās, kas mājās jau bija, jo iepriekšējai vedekliņai es nopirku, bet tā jau ir, ka čības dāvināt nozīmē uz aiziešanu.. nevajadzēja man toreiz čības viņai pirkt.
Es saprotu, ka vrb es to kkā pārāk cieši paņēmu pie sirds, bet man bija tiešām tāda WTF seja.. pārējie arī apklusa. Tāds debils un neveikls moments.

Mana drauga mamma arī no sākuma likās jauka uc.
Bet ar laiku domas sāka mainīties.

Kad aizgājām atsevišķi dzīvot, likās, ka būs vieglāk, gribēsies braukt ciemos un bieži redzēt, bet tā nu galīgi nav.

Dažreiz viņš aizbrauc viens, ieejot mājās uzreiz jau gaidu kādu drauga tēva nepatīkamo joku vai izteicienu, brāļa ignorēšanu un mammas uzbāzīgo, uzspēlēto laipnumu. :-/

Attiecības ir super :-)
Jau no sākuma attiecības izveidojās ļoti feinas! Varam par daudz ko parunāt, viņa man zvana, es viņai. Tāpat sūtam viena otrai paciņas - dāvaniņas. Es viņai meklēju visādas grāmatas, bet viņa man virtuves pričendāļus :-D
Zinu, ka esmu viņas mīļākā vedekla!(s)(l)

Attiecībās viss kārtībā, nekad nekādu domstarpību nav bijis. Ļoti novērtēju to, ka viņa nejaucas iekšā savu bērnu attiecībās ar otrajām pusītēm, ļauj pašiem ar visu tikt galā. Man ārkārtīgi nepatīk tās mammītes, kas vienmēr visur grib būt pa vidu, visu grib zināt.

Attiecības ir neitrālas - lai gan drauga vecākus satieku bieži, parasti tikai sasveicināmies, dažus vārdus pārmijam un tā. Nekādu konfliktu nav bijis, neesmu arī dzirdējusi, ka par mani viņi būtu sūdzējušies aiz muguras utt ;D :)

Man ir loti labas attiecibas ar viramati.pat gandriz labakas, neka man ar manu mammu.no sakuma gan loti baidijos, zinot citu stastus par vira matem..bet kka ieprieksejo puisu vecaki mani ari ir pienemusi.
Vira mate vnm saka viram, lai mani sarga un palidz, bet man visu laiku prasa, vai ta ir. Vnm censas palidzet iespeju robezas. Ja kko pamaca, tad neuzspiedosi un negaida apstiprinajumu, ka, ja es ta noteikti darisu.es ceru, ka musu attiecibas tadas paliks vai pat vel labakas.caur citiem cilvekiem ari esmu dzirdejusi, ka par mani loti labi izsakas :-):-)

Attiecības drīzāk pozitīvas nekā negatīvas. Bet vairāk neitrālas. Esam laipnas viena pie otras, ciemos esot esmu laipna, pieklājīga, atbildu un mēģinu sarunāties. Viņi ciemos brauc reti, bet arī vienmēr laipni un izturamies pozitīvi. Reizēm atkrīt un pat varam ko nopietnu pārrunāt, bet vispār esam ļoooti atšķirīgi cilvēki. Mums nav nekā kopīga. Bet starp mums ir abpusēja cieņa un es jūtu,ka es tieku pieņemta.
Vairāk esam kopā ar maniem radiem un vecākiem. Draugs tur jūtas kā zivs ūdeni.

Esam kopā jau kādu laiciņu un man sākumā bija bail no viņa vecākiem. Bija brīdis,kad nevarēju atbrīvoties, lai mierīgi parunātu utt.,bet tad kaut kā viss aizgāja līdz vienam momentam,kad sajutu,ka varbūt nav īsti ok tās mūsu attiecības ar puiša vecākiem. Itkā ar mammu esam draudzīgas un mēdzam jokoties, bet dažas viņas frāzes es īsti nesaprotu varbūt ņemu pārāk pie sirds, bet viens viņas teikums tiek pārāk bieži jau izteikts: viņš jau Tevi parāk saudzē. Nezinu ko tajā brīdi teikt un reaģēt. Ar viņa tēvu maz sarunājamies. Abi esam klusie.

Sākumā kad pirmo reizi iepazinos un tad vēl dažas(2-3) nākamās reizes nebija patīkami, bija klusuma brīži, bet to es saprotu, jo pati arī neesmu ļoti atvērta satiekot jaunus cilvēkus, pēc tam kad tikāmies jau atkal un atkal viss sāka nokārtoties, šobrīd esmu jau pieņemta kā ģimenes locekle (to pati puiša mamma ir teikusi).
Esmu braukusi ar viņu divatā gandrīz 3h un visu ceļu runājusi, takā viss ir super. :-)

Manas attiecības ar drauga mammu arī ir drīzāk neitrālas. Šad tad paciemojos. Sākumā bija mums dažas nesaprašanās, bet pēdējā laikā viss ok.
Bet, kas mani tracina ir tas, ka viņš nemitīgi ar viņu sarakstās ar sms. Tā man ir gandrīz kā greizsirdība. Es nezinu. Jo ar savu mammu es labi, ja nedēļā sazvanos, bet viņi nepārtraukti zvanās, sarakstās. Un es nezinu, cik daudz viņš viņai stāsta. Bet tai pat laikā nejūtu nekādu ietekmi no viņas puses mūsu attiecībās, nevaru teikt, ka viņa jaucas pa vidu. Iemesls varētu būt tas, ka viņa dzīvo viena ar savu tēvu un bez darba viņai nekādu citu darīšanu nav. Tad nu aiz garlaicības raksta saviem bērniņiem (arī abām meitām domāju). It kā nav jau īsti man pamata stresot, bet nu tas mani kaitina. Pieaudzis vīrietis taču.
Ko varat pateikt par šādu situāciju?

Nu jau attiecības ar drauga mammu ir iegājušas mierīgākās un saticīgākās sliedēs, par ko es neizsakāmi priecājos. Bet sākums gan bija drausmīgs. Viņa ilgi nevarēja pārdzīvot, ka draugs vairs nav kopā ar iepriekšējo draudzeni, mani negribēja pieņemt, sāka piestāstīt draugam pilnu galvu ar to cik ļoti nepiemērota es viņam esmu un kāpēc labāk vajadzētu šķirties. Vislielākie pārdzīvojumi viņai sākās, kad vairs nebija viens telefona zvans dēliņam un viņš jau klāt, tā vietā saņemot atbildi, ka nevarēs aizbraukt vai būs vēlāk, vai citu dienu, jo ar mani ir plāni, palika pavisam dusmīga un ar vēl lielāku nepatiku skatījās uz mani.
Bet viens smags posms manā un drauga dzīvē šo to sakārtoja un salika pa plauktiņiem arī manās un drauga mammas attiecībās. Nu esam mazliet satuvinājušās un jau krietni labāk jūtos viņas sabiedrībā, un izskatās, ka viņa jūtas līdzīgi.
Bet gribētos vēl labākas attiecības ar viņu. Varbūt pašai vairāk pie tā jāpiestrādā. :-)

Man ir pretēji Kery situācijai. Viņš mammai zvana reti. Kādu 1x ned, vai 1,5ned. Tad nu es šad tad saku, lai piezvana mammai.

Vairāk neitrālas. Viņa gan cenšas man pielīst , lai veidotu attiecības sirsnīgākas, gan sabučo, gan parunājas. Bet tomēr vīra vecāki ir pilnīgi savādāki cilvēki un man ir ļoti ļoti grūti pieņemt viņus. Nav slikti cilvēki, bet ar savādāku izpratni par daudzām lietām, citu dzīvesveidu un uzskatiem. Bet neko sliktu man nedara, aiz muguras neaprunā, paldies Dievam un satieku tāpat ne biežāk kā reizi 2-3 mēnešos, tā kā pieņemu un sadzīvoju ar to.

Vairāk esam kopā ar maniem radiem un vecākiem. Draugs tur jūtas kā zivs ūdeni.

+ šis arī par mums

Bija sliktas, tagad ir... nekādas! :D Progress.
Sveicināmies, bet neko vairāk. :)

Man ar puiša mammu attiecības nav sliktas un nav arī labas. Viņa ir tas cilvēks, kas mani ir ļoti aizvainojis, emocionāli.
Kad sākām ar draugu atsevišķi dzīvot, es vispār viņai nezvanu, neprasu kā iet, pat ciemos neeju. Jo man tā ir labi. Kaut gan viņa ir mainījusies, tāpat nekad to nepiedošu. Un nebūtu ieslēgusies mana ignorēšana, tad arī viņa turpinātu tā darīt - apvainot mani svešiem cilvēkiem utt., bet redz, cilvēks vismaz mainījies. Naida man nekāda nav.. bet piedot es nespēju. Man patīk tā - neitrāli. :)