Tfūū, kad ievācos bija briesmīgs stress. Pirmās 3 dienas vispār šizo, likās, ka pamats zem kājām zudis.
Bet ātri adaptējos. Pēc 2 nedēļām jau ar katru dienu jutos labāk.
Kaut gan stress bija ļoti liels, bet vairāk no lielām pārmaiņām, nezināmā, pirmā kopdzīve, šķiršanās no iepriekšējās dzīvesvietas, likās kā var divatā dzīvot vienistabas dzīvoklī utt.
Nebija uztraukuma par to vai varēsim sadzīvot. Tas tikai tagad, pēc 2 gadiem aktuāli palicis jautājums - vai varēsim palikt kopā :D Un rodas vēlme pārcelties uz lielāku dzīvokli. Vispār dzīve tāda nestabila štelle, sevišķi jaunībā laikam. Tjip ievācies,izvācies, ievācies, izvācies,ievācies...šķiries, saej kopā, šķiries, saej kopā..traki diezgan. Tāpēc ir kluss sapnis par SAVU vietu,stabilitāti,ilgus gadus padzīvot vienā vietā. Jau no bērnības sākot nekur ilgāk par 7 gadiem nav nodzīvots.