Sveikas, paslaik esmu neapskauzama situacija, esmu stavokli, jau 6. menesi, ta ka abortam diemzel ir par velu :( nezinu ka vareju but karteja mulkite un uzticeties manam toreizejam draugam, likas viss bus tik ideali, busim kopa, bus mums gimene... Un tagad - pilnigi viss ir sabrucis, vins ir izgaisis un esmu palikusi viena ar sadragatiem sapniem un stavokli. Tik loti nozeloju, ka neuztaisiju abortu, tagad saprotu, ka bernam galigi neesmu gatava, ne man ir darbs, ne kur dzivot. Un uzskatu, ka berninam ir vajadzigi abi vecaki un jaaug gimene, kas to mil un gaida. Greks jau teikt, bet tik loti nevelos bernu. Runa jau nav tikai par materialo stavokli, naudina jau kaut ka pietiktu, bet tiesi par emocionalo... Nesen saku aizdomatie par adopciju. Palasiju forumus, visas sarunas ir gandriz tikai no adoptetaju puses, meitenu, kas atdod savus berninus viedokli vispar neparadas. Nu, neticu ka visas ir alkaholikes un atpalikusas, kas to dara. Ir ari tadas, kas vienakrsi velas savam berninam labaku dzivi.
Sis ir briesmigakais laiks mana dzive, esmu depresija un raudu katru dienu. Nezinu izeju no sis sitaucijas. Neticu, ka seit man kads vares palidzet, bet vienkarsi gribejas izkratit sirdi..