Ilgi domāju vai aprunāties ar kādu privāti vai rakstīt šeit,centīšos netaisīt baigo penteri.
Tad nu tā-jau 3 gadus esmu laimīgās attiecībās.Pirms šim attiecībām biju kopā ar citu vīrieti,ko varētu uzskatīt par savu pirmo mīlestību,ja reiz manās domās viņš jau ir gandrīz 9 gadus... Mūsu kopā būšana tāda bērnu spēle vēl bija,bijām pusaudži.Izšķīrāmies kā ienaidnieki,lai gan bija kopīgs draugu loks.
Vēlā rudens vakarā saņēmu no viņa vēstuli,apvaicājās,kā tad man iet,pasūdzējās,ka apnikusi viņam vecpuiša dzīve un tā.Centos atbildēt atturīgi,lai gan iekšā viss vārījās un dega.Jaungada naktī,joprojām nesaprotu,kādu mērķu vadīta novēlēju viņam Laimīgu jauno gadu.Vārds pa vārdam sākām sarakstīties,visu dienu norunājām.Nezinu,pieļauju,ka tas bija alkohols vai varbūt muļķīgs joks no viņa puses,bet viņš vairākas reizes minēja,ka vēlas mani satikt.Atkal pieminēja to,ka joprojām ir vecpuisis un tas ir apnicis.Pajautāja,kā iet man ar draugu,atbildēju,ka viss kārtībā.Jau trešo dienu domās esmu tajā sarakstē,nevaru aizmirst tos vārdus,jo būtība tas ir tas,ko visus šos gadus pēc šķiršanās,esmu vēlējusies dzirdēt.
Jā,nespēju aizmirst viņu,lai arī bijām principā vēl bērni un saprotu,ka laiks iet uz priekšu-esmu citās attiecībās,citā dzīvē.Tāpat nedaudz sāpīgi,ka viņš tā atļaujas spēlēties ar vārdiem,domāju,ka nav tāds muļķis un labi zina,ko es jūtu,jo viss,ko rakstīja un jautāja,bija ar tādiem zemtekstiem,lai izdabūtu no manis to,ko abi taču zinam.Nezinu ko šeit vispār var ieteikt,gribēju sirdi izkratīt... Vai varbūt palasīt kādai līdzīgu pieredzi.