Šodien no prāta neiziet viena epizode.
Pa dienu ieskrēju Alfā, izejot pievērsu uzmanību puisim, kas tā jocīgi sastindzis stāvēja pie izejas. Pēc vairākām stundām, pašā vakarā atkal tur biju, skatos, šis turpat stāv, nekustās, stiklainu, izmisušu skatienu. Automātiski pagāju garām, tagad nožēloju, vajadzēja varbūt naudu piedāvāt (ciniski un vienīgais ko varēju)..
Fuck, kamēr es siltumā, savā dzīvē, savās tā saucamajās "problēmās" kāds varbūt ir pilnīgā izmisumā , uz pēdējās robežas..šādi momenti reāli sapurina un tajā pašā laikā liek justies noželojami egoistiski un slikti..