pirms trim mēnešiem aktīvi sāku sarakstīties ar vienu vīrieti. sākumā dzinām jokus, runājām, teiksim tā, muļķības un viens par otru neko tā daudz neprasījām. likās, ka, ja jau abiem nav ko darīt, tad kāpēc gan ne?!
nu lūk, pagāja mēnesis un mēs sākām sarakstīties ikdienā. samainījāmies, protams, ar telefona numuriem. bija negulētas naktis, kad no rīta līdz vakaram runājām par pilnīgi visu!
iepazīstot viņu nedaudz personīgāk, kļuva skaidrs, ka viņam ir draudzene, nu jau piecus gadus, tātad nopietnas attiecības. sākumā mani neinteresēja, ir viņam tās meitenes vai nav, bet, kad viņš ''pa jokam'' piedāvāja satikties, sapratu, ka ir pavisam citādāk. nu neko, satikāmies, papļāpājām par to, kas kuram interesē, kādi hobiji u.c... tikšanās reizēs smaids mums abiem bija līdz ausīm, acīmredzams un nenoslēpjams prieks par viens otra tuvību. protams, katru reizi galvā šaudījās doma, ka viņam ir draudzene un es neesmu no tām, kas varētu kaut ko izjaukt, vismaz līdz tam man tā likās.
pēc laika, liku saprast, ka es neesmu vienaldzīga attiecībā pret viņu. viņš flirtēja, izrādīja man uzmanību, pie tam pārāk daudz uzmanības, ja mēs balstāmies uz to, ka viņam ir attiecības!
neesmu no tām, kas klusi sēdēs un gaidīs, kad kaut kas notiks pats no sevis, tāpēc uzņēmos iniciatīvu un drosmīgi pajautāju viņam, ko viņš īsti vēlas un kādi ir viņa ''motīvi'' attiecībā pret mani, un vai viņš īsti ir sapratis to robežu, kad ir draudzība un kad jau sākas flirts.
viņš nenoliedza, ka esmu viņam svarīga, ka viņš uztraucas par mani, domā, rūpējas... bet viņš nespēj tik viegli aiziet no savas sievietes, jo viņi it kā esot daudz pārcietuši kopā, bet savstarpējs besis viņiem ir liels. lieki piebilst, ka viņi nemaz nedzīvo kopā. tiekas tikai reizi nedēļā, tādēļ laiks, lai mani satiktu un uzrakstītu man, viņam ir pietiekami daudz.
protams, jūtas pret viņu ir radušās, pie tam pa tik mazu laiku, salīdzinoši lielas! esmu viņam skaidri pateikusi, ka es netaisos traucēt viņu attiecībām, nevēlos būt trešais ''ritenis'', kā arī pakaļ viņam neskriešu, ja viņš to bija iedomājies. esmu gatava viņam nerakstīt, likt mieru, to arī esmu piedāvājusi, bet viņš kategoriski atteica, teica, ka esot man pārāk ļoti pieķēries un, ka tā viņš nevēlas, bet tad man rodas jautājums, KO, PIE VELNA, VIŅŠ DARA?! tā ir viņam kaut kāda spēlīte vai kas?
vēlējos dzirdēt jūsu objektīvo viedokli par radušos situāciju. šobrīd pati vairs sakarīgi nespēju padomāt...
974
