Pat nezinu, ko lai daru, situācija ir izveidojusies tik stulba un bezjēdzīga, cik nu vien ir iespējams.
Ar draugu mācamies vienā pilsētā, bet dzīvo viņš apmēram 100km no manis. Sarunājām - Ziemassvētkus svinam katrs ar savu ģimeni, Jauno gadu - svinu ar draugu, kopā ar viņa ģimeni. Dzīvoju vēl ar vecākiem, manai mātei sākumā nekas pret, viss kārtībā. Tagad, pēdējās dienās, no viņas puses nepārtraukta kliegšana un bļaušana uz mani, ka man laikam savas ģimenes nav, ka jāsvin kopā ar citu ģimeni, ka man par savu māti ir pilnīgi nospļauties (kaut gan es viņas labā daru visu, ko varu), ka viņa vispār neieredz mani, ja jau Jaunā gada vakarā varu aizbraukt, es atvainojos, bet tā viņa pateica - ma*koties un p*sties, un ja aizbraukšu, tad lai pie reizes savācu mantas un atpakaļ neatgriežos. Centos ar viņu normāli izrunāties - draugs ļoti bieži ir pie manis, mana mamma viņu ļoti labi pazīst, bet ar viņa vecākiem pāris reizes esam tikušies, gribam normāli iepazīties, pavadīt kopā laiku, jo pēc tam laika nebūs - mācības, darbs.. Māte manī vispār neklausās, atbilde - vai tad tev kā tādai lētai padauzai jāiet atrādīties?
Ar drauga ģimeni viss jau bija sarunāts, un tagad pēkšņi uzmest un pateikt, ka nebūšu, jo māte negrib - es nevaru tā, izbojāšu svētkus visai ģimenei. Pat nezinu ko darīt. Situācija ir pilnīgi stulba un strīds - būtībā ne par ko.
Lieki piebilst, ka es neesmu 16 gadīga meitene, kura pati vēl nesaprot ko dara. Pietiekami ilgi jau esmu pilngadīga, lēmumus uzskatu, ka varu pieņemt pati. Dzīvot atsevišķi šobrīd īsti nav iespējams.. Sajūta, ka māte tiešām cenšas jaukt attiecības ar draugu tādā veidā, lai gan vienmēr ir teikusi, ka viņai ļoti viņš patīk un labāku znotu sev iedomāties nespētu.
165
