Nesaprotu problēmu. Kad divi cilvēki šķiras, ir jāsaprot, ka otrs nebūs atlikušo dzīvi viens. Abiem diviem ar laiku būs citas attiecības. Un vai nākošais partneris ir vainīgs, ka iemīlējies cilvēkā, kuram ir bērns vai bijušas citas attiecības iepriekš, nevis tādā, kuram tās ir pirmās attiecības? Vai tāpēc pret viņu jāizturas kā pret kaut kādu ar trakumsērgu vai lepru slimo - ka tikai bērnam nepieskaras, fuj, fuj,fuj. Vai tēvam jājūtas vainīgam, ka viņš vēlas dzīvot tālāk? Vai pati arī plāno turpmāko dzīvi pavadīt pilnīgi viena un līdz nāves stundai nevienu vīrieti nelaist savā dzīvē(vai arī - laist un tad izolēt no bērna)?
Būtu priecājusies, ka tēvs nav viens no idiotiem, kas izliekas, ka bērns vispār neeksistē. Taču, tas nav nekāds pārsteigums cosmo: ja viņš neliktos ne zinis, visas brēktu kāds viņš preteklis, tagad, kad viņš bērnu neignorē, bet ņem pie sevis, atkal preteklis - jo uzdrošinājies dzīvot tālāk un veidot citas attiecības. Nekad nav labi.
Godīgi sakot, izskatās, ka vienkārši pašai ir greizsirdība, ka viņam ir cita un vienkārši negribi viņu atlaist un saprast, ka viss ir beidzies. Tāpēc labak ir noniecināt jaunās attiecības un izmantot bērnu.
Es arī nepieļautu, ka manu bērnu vadā pie svešām sievietēm. Tu neesi aizspriedumaina. Ja nesanāk pa labam, jā rīkojies caur tiesu! Tev ir tiesības noteikt kādā sabiedrībā augs bērns.
44
