Mani tas nav ietekmējis. Es gan neuzaugu bez vīrieša ģimenē, bet attiecības ar patēvu lielakoties bija vēsas, tikai kādus pēdējos 4 gadus varam kopā pasmieties, parunāt un tā.
Es domāju, ka nevajag iespringt uz vīrieti, kā jau minēja, uzradīsies, kad vismazāk to gaidīsi un tāds, kādu gribēsi. Vismaz man pēc perioda - visi vīrieši ir pēdējie cūkas - uzradās puisis, kurš atbilda ideālam, kādu biju izsapņojusi savā galvā un kādu es gribētu savu vīru.
Ja tā padomā, tad laikam tomēr tas ir mani ietekmējis, jo tagad tinot filmu atpakaļ, saprotu, ka katru reizi, kad mani ļoti lutināja, izrādīja mīlestību, rūpes, man galvā nostrādāja kaut kāds klikšķis, ka kaut kas nav pareizi, sākās panika un es pati visu sabojāju, ar domu, ka ja nu viņš iedomāsies mani pamest, labāk izdarīt to pirmajai. Laikam tas ir tāpēc, ka tēvs bērnībā pameta, nezinu. Varbūt tā vienkārši ir tāda mana rakstura īpašība, ka pirms kāds paspēj mani sāpināt, labāk es pati visu sabojāšu, lai nebūtu tā pazemojuma sajūta.
361
