Vēlos ar kādu parunāt.

Tā izpratne par ģimeni jau mums katram sava. Es cilvekus ar kopīgiem bērniem uzskatu par ģimenēm neatkarīgi no tā, ir sagredzenoti vai nē. Bet .... man pašai prasās tas gredzens un tad bērns (ja plānota grūtniecība). Ne tik romantisku u.t.t., bet arī tīri pragmatisku apsvērumu dēļ. Dzīvoju diskomfortā, ja sirds dara ko pilnīgi pretēju tam, ko paģēr prāts.

Neon, es pati tā kā gribētu kāzas, taču man ir svarīgi saprast - ko tas dod? Mūsu radi un draugi par mūsu attiecībām zina tāpat, solījumus viens otram esam devuši ne vienu vien, uzvārdi mums nav svarīgi un slimnīcu politika, kas paredz, ka pacientu var apciemot tikai radinieki arī pie mums nepastāv... Grūtāk aiziet? Bet kurš tad vispār precas ar domu, ka viens vai otrs kādreiz ies prom?

Es ar nesaprotu to cepšanos ar kāzām... manā pārī,piemēram, bērns dotajā dzīves momentā bija labāks "ieguldījums" nākotnē,nekā kāzas pa 8 tūkstošiem eiro. Līdz ar ko kāzas tika atliktas uz vismaz 2 gadiem. Toties tagad zinām,kādas kāzas gribam. Katram tak savs attiecību modelis.

bet par tēmu- varbūt arī kļūdos un uz visiem to attiecināt nevar,bet nu 21 gada vecumā čalim kļūt par tēvu ir daudz par agru,manuprāt. Nu nesaprot tas vīriešcilvēks,ko nozīmē bērns,kad tev pašam ir 21.

Sapraatiigs cilveeks vienmeer apdomaas visus variantus. Un neko briesmiigu tajaa, ka cilveeks precoties apdomaa kas buus, ja kaadreiz izshkjirsies, neredzu. Buutiibaa tu vienkaarshi sevi atkaartoti paarbaudi - nu vot appreceeshos, bet, ja nu tomeer buus jaaizshkjiras? Tad parasti vajadzeetu paraadiities zibeniigai domai, ka nu nee - no shii cilveeka shkjirties neveeleetos un, luuk, taatad tomeer viss nopietni. Apmeeram taa...

Es vairaak domaaju kategorijaa ne "ko tas dod", bet "kaapeec gan ne", ja viss ir tik nopietni?... Ko veel gaidiit? Kaapeec nepreceeties, ja viss ir tik skaidrs? Manaa logjikaa, ja tieshaam gribi buut ar cilveeku kopaa - tad neredzu iemeslus kaut ko tur baigi gaidiit, domaat, shaubiities u.t.t. Nu ja nu arii izshkjirsies kaadreiz? Kas, gabals atkritiis kaads?... Nokaartosi shkjirshanaas papiirus un viss. Kaapeec liegt sev taadus skaistus apvienoshanaas sveetkus kaa kaazas?

Galvenais, ka tu jūti, ka tā ir pareiza izvēle- ka saproti, ko dari, ka nenāksies nožēlot un jutīsities gana piepildīti un laimīgi. Ja ar puisi kopā jūties ļoti labi, un redzi viņu kā sava bērna potenciālo tēvu no visiem aspektiem (cik izpalīdzīgs, cik apzinīgs, cik rūpīgs), tad lai tev veicas. :) Taču es gan laikam pagaidītu vēl pāris liekus gadiņus, līdz pilnībā nostabilizējos un nobriestu bērniņam. Tomēr liela atbildība visu dzīvi.

Fizoloģoski labs vecums lai plānotu bērnu.
Ilgtermiņā skatoties kad tev būs +30 bērnam jau būs padsmit un varēsi otro jaunību baudīt.
Un veselība ar gadiem arī labāka nepaliks.

No otras puses tas būs liels pārbaudījumus jums abiem, garīgi, fiziski un materiāli. Ja tiksiet tam cauri veiksmīgi, būs laba pieredze visam mūžam.

Kad dzima manējie bērni, mums materiāli arī situācija bija bēdīga, nebija auto. Daudz ko nevarēja atļauties un nācās taupīties. Bet tas nebija šķērslis bērniem. Tagad skatoties - labi ka tas bija tad un ne vēlāk.

Es domāju, ka tikai pats cilvēks var atbildēt uz sevis uzdotu jautājumu, būt bērnam vai nē.
Man būtu nepieciešama stingra pārliecība, ka vīrietis ir ģimenisks, gatavs rūpēties par bērniem, ka bērnus grib, un jāizrunā par vērtībām, par pienākumu sadali utt... es noteikti gribētu to pārliecību, ka viena es nepalikšu.

Mums ar draugu ir 19.gadi, viņš ļoti velas bērnu, esam kopā jau 3 gadus ar mēnešiem. Taču es nevēlētos tāpēc, ka vēl mācos, nav patstāvīgas dzīves vietas, viņš pelna es nē, nezinu kas būs pēc jaunā gada, jo prakse liks viņam iet uz dzimto pilsētu bet man vēl pāris mēneši vienai būs rīgā.
Es uzskatu, ja zini ka puisisir īstais ar ko vēlies ģimeni, ir nauda vismaz stabila, ir kur dzīvot, būs kam prasīt palīdzību paša bērna pieskatīšanā, kāpēc nē, es jau lapbrāt būtu jauna māte, bet grib;etu tikai visu vispirms nodrošināt sev, draugam, un tad bērnam.

Kas tas par stabilu darbu 20 gados? Vidusskola pabeigta, bet a-skola? Kādi ienākumi abiem? Dzīvesvieta īrēta vai sava?
Man liekas, ka 20 gadi ir ļooti par agru. Nē, nu, ja tiešām dzīvesvieta jau nopirkta, profesija izvēlēta, algas abiem labas, mazuli uzturēt 100% varēs - nav ko vilkt garumā. Bet nu nez vai tā ir..

Ar šodienas prātu un meitu pie sāniem , esmu pārliecināta , ka bēbi vajadzēja 18-20 gados. Tad jau tagad ietu skolā, arī vīrietis pie sāniem tas pats ,kas 17 gados ;)
Tā kā, davaj uz priekšu , tas velns nav tik melns ;)

Es pati vecākiem piedzimu 20 gados , ir tik forši varu ar mammu iet kopā tusēt, vispār no malas vienmēr saka, ka esam draudzenes vai māsas arī skats uz dzīvi viņai nav kā 60 gadīgai kundzītei :D

Es laikam tomēr arī uzskatu, ka ja ir vēlme un pārliecība par to, ko iepriekš meitenes minēja:
* iespēja nodrošināt savu un bērniņa dzīvi
* garantija, ka nepaliksi ar mazo viena
* un tiešām liela apņemšanās ar visu tikt galā,

tad droši var rīkoties, jo, manuprāt, mūsdienās jau pietiekami daudz iespēju, lai mācītos attālināti, strādāt arī iespējams no mājām.. Tos par šķēšļiem neuzskatu, bet palikt vienai tādā vecumā ar jaundzimušo gan negribētos.. Bet no dzīves ir bijuši daudzi pozitīvi stāsti, kad 20 gados dzemdē un ar visu tiek lieliski galā, piemēram, šobrīd kursa biedrene- gan ar mazo tiek galā, gan mācībām, gan darbu, jo izdomāja savu mazo biznesu attīstīt.. Vienīgi par psiholoģisko, ko tas nodara bērnam, kad mammas nav klāt, gan negribās domāt..

Cik Jūs abi kopā nopelnat?
ieteiktu sākumā iegādāties mājdzīvnieku un paskatīties kā par to rūpējas (vai pabaro, vai apmaina smilšu kastīti, vai nebļauj ,ja kaķis sāk ņaudēt un ir meklēšanās laiks , vai ar viņu rotaļājas ) .
Vispār esmu ievērojusi, ka tie ,kuri vēlas agri bērnus tie paši līdz galam nejūtas mīlēti, saprasti, jūtas vientuļi ,vai arī kaut kas dzīvē, trūkst un dēļ tā izdomā -būs bērns un radīsies dzīvei jēga, būs kas mani mīlēs un dēļ kā dzīvot. Apvainojos ,ja šis nav tas gadījums.
Es tik agri bērnu negribēju, tā kā man nesaprast tos, kuri tik ātri nopietni apsver ideju par bērnu.
Sākumā ieteiktu sagaidīt, kad Tevi aprecēs un tad sākt plānot bērnus, jo daudziem vīriešiem ir uzskats -kamēr neesmu precējies -tikmēr esmu maz vai brīvs.. un tas nekas,ja mājās ir sieviete ar bērnu un dzīvo kopā jau 10gadus. Nav viņiem līdz galam atbildības sajūta. Ja negribēs precēt ,tad es nemaz neplānotu ar tādu vīrieti bērnu.

* iespēja nodrošināt savu un bērniņa dzīvi
* garantija, ka nepaliksi ar mazo viena
* un tiešām liela apņemšanās ar visu tikt galā,

Nu tu nekad nevari būt 100% pārliecināts par šim lietām , ne 20 gados ne 30 :)

Man ir 20,sirds vēlas bērniņu, un ģimene man ir pirmajā vietā, ne tusiņi, nekas cits man neintresē, diemžēl prāts apzinās, ka nē, finansiālā apstākļa dēļ, tas vienkārši nav iespējams!

man ir tāpat. pirms kāda laika uznāca tāds bums galvā, ka gribu ļoti mazo, BET par laimi mans draugs, kam ir 22 gadi, ir saprātīgs, un mani pārliecināja, ka kāds gan bērns var būt, ja nav nekādas drošības sajūtas par nākotni pagaidām. un te nav pie vainas vēlme tusēties, vienkārši saprāta balss, kas saka, ka ir vajadzīga stabilitāte, ka spēsim bērnam dot visu nepieciešamo, nevis uztaisi un tad kod pirkstos, jo nav, no kā uzturēt.

man ir tāpat. pirms kāda laika uznāca tāds bums galvā, ka gribu ļoti mazo

Man tāds bums jau ir 2gadus.

j

a nav nekādas drošības sajūtas par nākotni pagaidām. ka ir vajadzīga stabilitāte, ka spēsim bērnam dot visu nepieciešamo, nevis uztaisi un tad kod pirkstos.

man tāpat ir. Man vispār ir uzskats,ja sieviete nespēj sevi, bērnu nodrošināt pati, tad bērnus nevajag. tā kā es dzīvoju pēc tāda principa un vēljoprojām nespēju sevi pilnībā nodrošināt, tad man bērnu laikam jau nekad nebūs, jo tuvojas jau 27 gadi, taču vēl alga nav pietiekami liela ,lai sev visu nepieciešamo nodrošinātu. Uz vīriešiem nepaļaujos, jo nav teikts,ka viņi būs visu laiku blakus un ar kopā.

Skumji, ka daudzas domā tā kā domā ;)

tā kā es dzīvoju pēc tāda principa un vēljoprojām nespēju sevi pilnībā nodrošināt, tad man bērnu laikam jau nekad nebūs, jo tuvojas jau 27 gadi, taču vēl alga nav pietiekami liela ,lai sev visu nepieciešamo nodrošinātu.

es ceru, ka šī tava situācija drīz mainīsies. es laikam neizturētu, ja man gadu gadiem būtu jāuztraucas par rītdienu, naudu.
es ceru, ka man pašai dzīve sāks iet uz augšu, un varēšu atkal sākt domāt par bērniem. maijā manam brālēnam piedzima dēliņš, biju pie viņiem brīvdienās ciemos. esmu tajā mazajā bumbulītī burtiski iemīlējusies. jūtu, ka drīz trakums atkal būs virsū :D

Ok, es, protams, saprotu, ka cilvēki ir dažādi un noteikti ir liela daļa cilvēku, kas 18 gados ir daudz gatavāki bērniem nekā es savos 30, bet...
Es tiešām nesaprotu, kur ir jāsteidzas? 20 gadi ir vecums, kad izbaudīt studentu dzīvi, iegūt izglītību, pieļaut kļūdas, aplauzties, uzkrāt dzīves pieredzi, ballēties, ceļot un darīt visādas muļķības. Nemaz jau nerunājot par to, ka 21 gadīgu čalīti par vīrieti arī diez ko nenosauksi..

Piebilde par kolēģēm vispār idiotiska, sorry..

es piekrītu wee :)

Man 25, dēls jau iet pirmajā klasē (6 gados aizgāja), jau ir pietiekami patstāvīgs, lai es varu "izbaudīt dzīvi". Riktīgi forša sajūta. Un mēs kopā varam arī kārtīgi izdauzīties. Vienmēr esmu gribējusi bērnu dzemdēt līdz 20 gadu vecumam, tā dzīve arī piespēlēja.

Stabilitāte un drošība?? - uz to nekad nevar paļauties. Badā nemirs un uz ielas taču nepaliks. Toties mīlestība dod tik daudz spēka, lai dzīve sasniegtu vairāk :) Mani bērns padarīja par spēcīgāku cilvēku. Un man nebija vīrieša blakus, tā kā autores gadījumā varu tikai teikt - uz priekšu :)