Vēlos ar kādu parunāt.

es laikam būšu pirmā ar pretējo viedokli, bet ar nosacījumiem, ka abiem tiešām pašiem gribās (nevis tādēļ, ka kāds cits ko saka) un ja jums abiem ir stabils darbs jomā, kurā plānojat strādāt arī turpmāk (jo stabils darbs mcdonalds laikam nebūs īstais, ko uzskatīt par pietiekamu plānojot mazuli).

man šobrīd ir 25 gadi un sākam domāt par bērniņu. bet es ar prieku skatos uz draudzenēm, kurām mazuļi pieteicās 18-21 gada vecumā. visām dzīve ir tīri veiksīgi iekārtojusies & dzīves sapņi tāpat tiek pamazām piepildīti. + viņām ir tā iespēja būt par tiešām jaunām māmiņām. :)

Puisim, tieši tā puisim nevis vīrietim 21 gads. Stipri šaubos vai viņš patiesi apzinās, ko nozīmē rūpes par bērnu.
Tā diemžēl ir taisnība, ka vīrieši attīstās lēnāk. Iesaku pagaidīt vēl nedaudz, apprecēties un tad domāt par mazuli ;)

Man drīz būs 20 gadu, un es nu nekādīgi nevaru sevi iedomāties ar bērnu. Man šķiet, ka es pati vēl reizēm kā bērns uzvedos. Vispār 20 gados bērns, manuprāt, ir par agru.
Bet, ja ir atrasts "īstais" cilvēks, ar kuru vēlies pavadīt kopā visu atlikušo mūžu, un ir sava dzīvesvieta un pastāvīgs darbs, tad kāpēc ne?

paprasi, lai apprec.. Kaut vai saraxtaties zagsaa, tas nemaksaas dargii.. Ja uz to vinjam atradiisies nauda un veleeshanas, jo tas arii ir nopietns leemums.. tad iespeejams vinjsh arii nopietni apsveers par beernu, ka taas nav tikai chiki piki

Tu esi tā, kurai būs bērns jāaudzina vienai ja - pfu pfu pfu- kaut kas notiks. Tas ir ļoti nopietns solis. Un tikai tas, ka pusis saka, ka grib nenozīmē uzreiz ka kājas jāpaver. Ļoti jūtīgs ir šis temats- māsa man , ne no gudrākā plaukta, arī puisis teica, ka gribot bērnu, esot gatavs- bla bla blā- zaraza debīlais, viņi gan kopā dzīvoja 2 gadus- tagad jau 3 gadus viena pati audzina dēliņu+ vecākiem viņai meteriāli jāpalīdz, jo puisis nonāca pie secinājuma, ka grib tomēr izbaudīt jaunību. 101 šāds stāsts ir par naivajiem un stulbajiem.

Man ir 20,sirds vēlas bērniņu, un ģimene man ir pirmajā vietā, ne tusiņi, nekas cits man neintresē, diemžēl prāts apzinās, ka nē, finansiālā apstākļa dēļ, tas vienkārši nav iespējams!

21 gadā puiši, nesaprot ko tiešām nozīmē bērns! Padomā par sevi galvenokārt, kas notiks, ja kaut kas jums noies greizi, vai viena pati tiksi galā?

tas ir kaut kāds stils pa priekšu bērns un tikai tad viss pārējais?

++++
ja draugs tik ļoti ieņēmis galvā domu par bērnu, lai sākumā tevi bildina un apprec. mazums, ko viņš var ieņemt galvā, nedod Dievs, ja nu kas, dzemdē un audzina tāpat pēc tam bieži vien tikai sieviete.

walle, enija, shakira, kas ar tām kāzām? Bērns var būt arī bez laulības. Kāpēc tā precēšanās ir tik svarīga?
Manuprāt galvenais solis ir - jūs abi gribat. Nākošais - vai spēsiet mazo pirmos 3 gadus uzturēt, atļauties ārstus, vai Tavs darba devējs, Tev atgriežoties no dekrēta un ņemot slimības lapas, neiebildīs. Ja ar to viss kārtībā, tad nav nozīmes, bērniņu gaidīt 20 vai 30 gados, jo tām, kas saka, vajag sagatavoties un finansiāli nodrošināties varu teikt - tie, kas negrib, nebūs gatavi nekad, jo arī tad, kad naudas netrūst, personīgās vajadzības un vēlmes tikai aug.

Tas ir tikai jūsu abu lēmums-ja abi gribat un varat uzturēt-audzināt, tad neredzu problēmu.
Protams, iesaku šo lēmumu kārtīgi pārdomāt, apsverot, vai varēsiet uzturēt bērnu, nodrošinot ar nepieciešamo, vai attiecības ir pietiekami stabilas, lai vēlētos ar šo cilvēku kopīgu bērnu, vai esi gatava kādreiz atteikties no kāda pasākuma vai jebkā cita bērna dēļ, pārmaiņām, ko bērns ieviesīs ar savu piedzimšanu utt.
Mani var uzskatīt par traku, bet mēs plānojām (jā, plānojām!) bērnu, kad man bija 18 (piedzima, kad man bija 19, draugs 5 gadus vecāks) un varu to nosaukt par labāko lēmumu savā mūžā, tas nekas, ka, iespējams, daudzi saķertu galvu un teiktu-"nē, nē, tas ir par agru" Esmu no tā tikai ieguvusi- tagad man ir ģimene, daaauuudz lielāka dzīves pieredze, bērns, kurš jau ir pietiekami liels, lai nebūtu viņam nepārtraukti "piesieta" un pati vēl jauna ar sajūtu, ka neko neesmu dzīvē nokavējusi, bet gan ka viss vēl ir priekšā!

draugs ir ieņēmis prātā, ka viss būs labi, ka mēs tiksim ar visu galā. Viņš tik ļoti vēlas bērnu..

Draudzenei tā bija. Pati pretojās bērniem, gribēja kārtīgi izbaudīt jaunību.. Puisis daudz vecāks (nu labi, ne daudz, bet 5 gadus vecāks, kas šajā vecumā ir jūtami vairāk) un beigās arī dabūja, ko gribēja. Rezultāts ir skumjš - bērns īsti nevienam nav vajadzīgs, māte piedzemdēja, bet tusējās apkārt, jo savu ir paveikusi - vīrs tika pie bērna, bet mātes jūtu viņai nav. Tēvs strādā, lai spētu uzturēt ģimeni un arī bērnu tikpat kā neredz. Un, kad es draudzenei jautāju vai viņai vīrs neko nesaka par šito tusēšanos, mierīgi atbild, lai pats audzina, ja jau tik ļoti spieda.

Un visvairāk jau cieš bērns, tas ir pats skumjākais.

Vispirms apprecies un tad domā par bērniem. Tie stabilie darbi būtu pārdevēja Drogās un apsargs Rimčikā? :D

Nesaprotu kāpēc visas tā spiež uz laulībām, tas ja būs precējušies- pēc gada kopdzīves (!) un ļoti jauni būdami dzemdēs bērnu nebūt nenozīmē, ka neizšķirsies. :D

Nu ja gribi - taisi tik augšā. Sarēķini tik cik jums sanāks pabalstos un cik būš reālie mēneša ienākumi pret izdevumiem. Būtu jau labi kko tādu darīt ar drošības spilvenu - kādiem iekrājumiem .. Cilvēki taču arī kara laikā dzemdējuši un civilizācija turpinās.

Es gan pati nedzemdētu, lai cik ļoti gribētu bērneli, bez vismaz gredzena pirkstā. Gribēt ir viens, otrs - vnk aizmukt pēc pirmajām negulētajām naktīm un pamperu maiņas.

Jūs jau arī runājat tā, itkā bērnus varētu atljauties tik tie, kam ir savs bizness vai strādā, es nezinu, par kādu direktoru firmā.
Arī cilvēki ar pavisam parastiem darbiem veido gjimenes un grib bērnus, un viss vinjiem tāpat sanāk, dzīvo paēduši un laimīgi.

Par laulībām.
Ne jau nu meitenes domā, ka apprecēšanās to vīrieti noturēs.
Kāpēc gan, lai sieviete viena nestu atbildību? Lai vīrietis arī uzņemas atbildību.
Man tas liekas pilnīgi pašsaprotami, ka, lai radītu bērnu, vajag nodibināt ģimeni laulājoties.
Citādi sanāk, ka no vīrieša sagaidīt kāzas ir par daudz, bet no sievietes sagaidīt, ka viņa mainīs visu savu dzīvi neatgriezeniski, lai radītu bērnu, ir pilnībā pašsaprotami. Netaisnīga pasaule.

Es arī nu jau gribu bērnu. Bet pirms tam noteikti apprecēties. Negribētos, lai viss notiktu no nepareizā gala. Nepareizā - manā prātā. Negribētos arī tā, ka piesakas bērns un tad arī uzreiz bildinājums. Skumīgi būtu.

Nosaakuma ieteiktu appreceeties. Kaapeec? Taapeec, ja buusiet gatavi preciibaam, buusiet arii gatavi beernam. Ja neesat gatavi preceeties, jo, kaa te daudzas saka, tikai (!) gadu dziivojat kopaa (kas manupraat ir pietiekoshi, lai sapratu ir iistais vai nee), tad kaapeec domaajat, ka beernam esat gatavi?... Appreceeties ir daudz vieglaak un neveiksmes gadiijumaa - mazaak saapiigi, nekaa dzemdeet beernu, kuru veelaak nevienam nevajadzees iespeejams un kura deelj pajuks attieciibas un dziives tiks izpostiitas... Preciibas ir nopietns solis, bet beerns ir veel 2x nopietnaaks solis. Taapeec, ja neesat gatavi preceeties - pat ne tuvu neesat gatavi beernam. Vecumam kaa taadam nav ne vainas, ja esat gana nobriedushi, lai uznjemtos atbildiibu par savu riiciibu pilnaa meeraa.

Bet ko tieši maina tās kāzas? Jūs gribas teikt, ka tie, kas bez laulības dzīvo kopā jau 10 gadus un audzina 7gadīgu bērnu nav ģimene? Ka laulība noturēs vīrieti? Alimentus jau var izspiest arī ar bērna dzimšanas apliecību vien, ja tajā minēts tēva vārds...

Bet ko tieši maina tās kāzas? Jūs gribas teikt, ka tie, kas bez laulības dzīvo kopā jau 10 gadus un audzina 7gadīgu bērnu nav ģimene? Ka laulība noturēs vīrieti? Alimentus jau var izspiest arī ar bērna dzimšanas apliecību vien, ja tajā minēts tēva vārds...

Buutiibaa jau uzrakstiiju savaa komentaaraa ieprieksh. Kaazas ir leemums, gala izveeles izdariishana, atbildiibas uznjemshanaas un ljoti nopietns soliijums. Ja cilveeks no taa izvairaas, tad kaut kas tajaa visaa nav tomeer tiirs... Neuzskatu, ka cilveeki, kas nav preceejushies - nav gjimene. Bet, ja reiz viss tik rozhaini, kaapeec tad tik gruuti appreceeties?...