Pēc pamatskolas beigšanas iestājos vienas no labākajām Jūrmalas skolām 10. klasē. Mani labākie draugi no iepriekšējās skolas centās pierunāt nākt uz skolu, kurā viņi plāno mācīties (viņi aizgāja uz skolu, kas atrodas citā Jūrmalas galā), bet diemžēl, kad centos izrunāt to ar vecākiem, viņi kategoriski atteica, ka man būs jāmācās vidusskolā, ko viņi reiz ir beiguši pirms 20 gadiem, un šķiet, ka vecākus interesē vienīgi tas, lai es iegūtu konkurētspējīgu izglītību un mācītos pie "labākajiem" pedagogiem (lielākā daļa skolotāju ir mācību priekšmetu pedagogu metodisko apvienību vadītāji), tajā pašā laikā nedomājot par to, kā es jūtos šajā skolā. Savā klasē esmu izstumtais. Ja iepriekšējā skolā man bija salīdzinoši daudz draugu, ar kuriem es pavadīju lielāko daļu sava laika, tad manā jaunajā klasē pārsvarā mācās tādi jaunieši, kas turas augšgalā, un līdz ar to man ir ļoti grūti iejusties jaunajā kolektīvā. Šajā skolā man diemžēl vispār nav draugu, un lielāko daļu laika man nākas pavadīt vienam. Jaunajā skolā tiešām rodas sajūta, ka nevienam klasesbiedram šajā skolā es neesmu vajadzīgs un lielākā daļa no manis attālinās. Klasesbiedriem ir ļoti raksturīgi tad pavilkt uz zoba saistībā ar kaut kādām vājībām, tad pabraukt augumā, ka esmu aborta atlieka, nevienam mani te nevajag. Es centos pārrunāt šo situāciju ar vecākiem un lūdzu atļauju mainīt skolu, kurā mācās mani draugi no vecās skolas, bet kārtējo reizi vecāki bija pret to, un atsaka, ka man šajā skolā būs jāmācās līdz tās beigšanai, ja nē, tad vidējā izglītība būs jāpārtrauc un jāmeklē darbs. Es nezinu, cik ilgi spēšu izturēt klasesbiedru pazemojošo attieksmi un vecāku nevērību... Kā man rīkoties? Esmu izmisumā
36
