Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Man ir māsa un brālis. Esmu vecākā. Satiekam labi, ar māsu esam ļoti tuvas. :)

Savu māsu- bezgala.
Varbūt ne īpaši izrādu vienmēr, bet ja viņai kāds ko sliktu izdarītu, tam cilvēkam būtu elle zemes virsū.

Man ir gan brālis, gan māsa. Ļoti mīlu abus. Principā viņi kļūst par galvenajiem atbalsta punktiem dzīvē, vecākiem aizejot otrajā plānā.

Es arī esmu vienīgais bērns ģimenē un priecājos par to!
Protams, ir bijušas reizes, kad esmu gribējusi vecāku brāli, redzot, cik dažām draudzenēm foršas attiecības, bet patiesībā labi vien ir, kā ir.
Esmu redzējusi pietiekami daudz gadījumus, kad arī pieaugušā vecumā brāļi un māsas kaut ko nevar sadalīt.. Skumji, tad jau labāk es tiešām esmu viena.

man ir māsa :)
ar kuru ir dažadas attiecibas.. varu par kko izrunaat varam vnkarshi kluseet.. :)

Man ir vecāks brālis. Mums nav ļoti tuvas attiecības, bet, protams, ļoti mīlu savu brāli. Gribētos, lai mums būtu foršākas attiecības, jo šobrīd sanak tā, ka 99% gadījumos zvanām viens otram tikai tad, ja kaut kas ir vajadzīgs, nemēdzam tā vienkārši pļāpāt... Bet vajadzības gadījumā viens otra labā esam gatavi darīt daudz, neuzdodot liekus jautājumus. :D
Manās acīs ģimene ir liela vērtība un kopš padsmit gadiem esmu domājusi, ka būtu forši, ja man būtu vēl kāds brālis/māsa

Miilu savu dviinu braali ,un juutu vinu no attaluma!Vienmeer atceros,ko vins man teica beerniibaa-es esot panemta no beernu nama:D

Man ir 15 gadus jaunāka māsa. Attiecības ar viņu - nu kā jau ar bērnu. Vienās mājās nedzīvojam, citādi īpaši nekontaktējamies savanoties vai draugos čatojot. Ja braucu ciemos, nopērku kādu nieciņu vai kaut ko garšīgu, drusku papļāpājam un viss. Noteikti nevaru teikt, ka viņu mīlētu, lai arī viņa ir ģimene. Pārāk daudzas lietas man tajā bērnā nepatīk un kaitina, tomēr tur nenoliedzami liela ir arī vecāku ietekme. Mums ir dažādi tēvi un viņas tēvu, mammas vīru es, goda vārds, ciest nevaru, kaut gan ar pašu mammu attiecības labas. Tad nu tur audzināšana atstājusi savas pēdas, apkārtejo ietekme no skolasbiedriem un nezinu pat vēl no kurienes. Varbūt gadiem ejot, mūsu attiecības uzlabosies, bet kas to lai zina. Brāļus vai māsas nebiju vēlējusies nekad, atceros, ka uzzinot, ka man būs māsiņa, biju bēdīga un dusmīga, negribēju :D

Man ir jaunāka māsa un vecāks brālis. Māsa viennozīmīgi ir mana labākā draudzene - katru dienu sazvanāmies, kopā izklaidējamies, iepērkamies utt.
Ar brāli arī attiecības ir ļoti labas. Protams, neklačojamies tā kā ar māsu, bet kontakts mums ir ļoti labs.
Vislabākie brīži ir tad, kad esam kopā visi trīs. Tad vaigi un vēders sāp no smiešanās :D mamma vienmēr ir teikusi, ka nezina ko tieši ir izdarījusi, ka mums tik lieliskas attiecības, bet ir ļoti lepna, redzot mūsu savstarpējo komunikāciju, atbalstu un uzticību. Ceru to iemācīt arī saviem bērniem :)

Esmu vienīgais bērns ģimenē. Atceros bērnībā pat priecājos, ka nav ne brāļu, ne māsu. Tagad pilnīgi vienalga. Kā jau šeit minēja, priekšstati veidojas no pieredzes, tādēļ nezinu, kā ir būt kāda māsai un tāpē nekādas nožēlas nav.
Smieklīgi lasīt šeit no tiem, kam ir brāļi/māsas, ka mēs, kas esam vienīgie, nabadziņi, nesaprotam tās fantastiskās sajūtas:D

Man ar brāli ir gandrīz 3 gadu starpība un attiecības ir nekādas. Mēs gan mēdzam par šo to ieņirgt kopā, bet tas ir reti, viņš vienkārši prot sabojāt attiecības

+

Ir brālis un māsa, abi vecāki un abus diiikti mīlu :)
Ar brāli attiecības nav tik tuvas, varētu teikt tādas formālākas, bet tas nemaina to,ka ļoti mīlam viens otru un esam pateicīgi vienam par otru!

Manuprāt, var iedomāties, kā ir būt bez vecāku mīlestības vai otras pusītes mīlestības, bet teikšu godīgi - es nevaru iedomāties kāda būtu brāļu/māsu mīlestība.

Still, nomierinies. :) Man liekas, ka ir vairāk kā skaidrs, ka cilvēka uzskati veidojas pēc viņa paša pieredzes. Ļoti labi saprotu, ka ir visādas ģimenes un visādas attiecības, es, piemēram, nesaprotu, kā var būt ''labāko draudzeņu'' attiecības ar mammu, jo man ar savējo ir pārāk atšķirīga domāšana un mēs nesatiekam ideāli, taču tāpēc es nesaku ''Es neesmu tuva ar savu māti un priecājos par to!'' Spriedu tīri pēc savas pieredzes, man šīs brāļu-māsu attiecības ir ļoti nozīmīgas un viņu atbalsts man nozīmē daudz, tāpēc arī nedaudz žēl (atvainojos, citu apzīmējumu nespēju atrast) tos, kuri nezin, kā tas ir un pat lepojas ar to, ka viņiem tādu radinieku nav. Nemaz neapšaubu to, ka, ja man nebūtu tādas ģimenes, es domātu citādāk.

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība.

Par ko žēl? Neba visi ir dzimuši ar alkām un tiekšanos pēc brāļiem un māsām.
Es arī esmu vienīgais bērns un esmu laimīga. Par ko mani žēlot? Kāpēc man būtu obligāti jāgrib viens vai vairāki brāļi vai māsas, ja man to nav un es jūtos laimīga, ka nav? Visi cilvēki nav vienādi un man vairāk ir žēl tos, kas uzskata, ka visiem ir jāgrib viens un tas pats.
Un nav tā, ka ja ir brālis vai māsa - tad vienmēr ir kaut kāda lielā mīlestība. Draudzenei ir brālis, bet nekādas mīlestības nav. Ja viņai darītu pāri, brālis stāvētu blakus un skatītos, jo viņam ir pilnīgi vienalga, kas ar manu draudzeni notiek. Man pat izskatās, viņš viņu ienīst, par to, ka viņa piedzima(viņš ir vecāks). Es viņu mīlu vairāk, nekā viņas brālis.

Esmu vidējais bērns ģimenē. Ir vecākā māsa un jaunāks brālis. Attiecības ir draudzīgas, kaut arī bērnībā, protams, kašķējāmies un kā jau bērni kaitinājām viens otru utt. Regulāri braucam ciemos viens pie otra, sazvanamies tikai tā pat vien, nevis tikai tad, ja kaut ko vajag. :) Esmu priecīga, ka man ir tik labas attiecības starp māsu un brāli :)

Man ir brālis, pusbrālis un pusmāsa. Attiecības īsumo raksturo - ja uz ielas satiktu pasveicinātu (ja atpazītu...) .
Ar brāli jau bērnībā bija sliktas attiecības, bieži kāvāmies, mātei un viņas vecākiem patika mūs salīdzināt, nostādīt vienu pret otru. Brālis man ir nesabiedrisks, dzīvo savā miteklī, kurā nevienu neaicina. Netaisos uzbāsties, vēl jo vairāk tāpēc, ka ne mums kas kopīgs, ne viens otram patīkam.
Pusmāsu un pusbrāli esmu redzējusi dzīvē vienreiz, bērēs. Abas tēva sievas - esošā un bijušā izlēma, ka bērniem iepazīšanās būtu traumatiska....

Mīlu savu māsu un brāli - ļoti, ļoti, ļooooooooooooooti! Zinu,ka vienmēr mani atbalstīs un varu viņiem uzticēties! Ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk novērtēju,ka man viņi ir! :) (l)

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība.

Ļoti jauki teikts. Dažreiz, apmainoties asākiem viedokļiem un esot neomā, māsa pienāk, pakutina (zinu, bērnišķīgi) un es jau smaidu vai smejos pilnā balsī.

Man ir jaunāka māsa. Gājis ir visādi dzīves laikā un mūsu raksturi ir pilnīgi pretstati, bet tāpat viņu ļoti mīlu. Tas drošvien iet instinktos, vienmēr aizstāvēt un atbalstīt.

Heh.. tas pats. Bērnībā ļoti kašķējāmies, tagad arī dažreiz sanāk, kaut gan dzīvojam atsevišķi. Bet zinu, ka vienmēr sniegšu viņai atbalstu, ja būs nepieciešams un būšu blakus.. Manuprāt, tas ir pats galvenākais - ne vienmērattiecības var būt ideālas virspusēji, bet sajūtas, ko Tu vari izdarīt tā otrā cilvēka dēļ gan..