Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Esmu lielā ģimenē jaunākais bērns. Neesmu gribējusi būt vienīgais bērns un ļoti patīk, ka esmu jaunākā.

Man nav asins radinieka brālis, bet ir brālis un nekad nešķirošu viņu kā savādāk.
Mūsu attiecības ir diezgan čomiskas , liku viņam mana klātbūtnē būt diezgan brīvam, lai saka ko galvenais domā un ,ja ir kas uz sirds, lai vēršas pie manis, vienmēr būšu viņam sargenģelis. divi- trīs gadi pagājuši būs, kad ar viņu iepazinos.

Bet principā , esmu vienīgais bērns ģimenē, izaugusi bez brāļiem un māsām. Gribēju vienmēr brāli/māsu vecāko, bet nekā.

Brālis tagadējais ir jaunāks par mani. Ļoti patiess, sirsnīgs un kautrīgs. Daudzkārt neapdomīgs, bet domāju gadi pie vainas. Maksimālismi spiežas arā, skatos dažkārt uz viņu un smaidu, redzot savus untumus pusaudžu gados :D. Vienmēr man prasa viedokli, padomu par attiecībam, skolas ziņā (jo tur mācijos), kulinārijā (kura viņam nepdevās), sportā (tik ,cik zināšanas man atļauj) sācis jau arī pikantās tēmas aiztikt, bet ar mani bez problēmam var runāt :D . Kā saka no sirds, bez sliedēm un rāmjiem.

Man ir jaunāka māsa. Gājis ir visādi dzīves laikā un mūsu raksturi ir pilnīgi pretstati, bet tāpat viņu ļoti mīlu. Tas drošvien iet instinktos, vienmēr aizstāvēt un atbalstīt.

Man ir trīs vecākas māsas, attiecības mums ir ļoti, ļoti labas, ik pa laikam uzrīkojam meiteņu vakarus ar vīnu filmām. Biežāk gan sanāk tikties ar katru atsevišķi, tad nu ar vienu es vairāk sportoju, ar otru - ballējos un trešo - runājam par visu un neko :)

Ir arī man jaunāki brāļi, pret viņiem man ir tāāāāda beznosacījuma mīlestība, lai gan, protams, sanāk pateikt kādu asāku vārdu, kad esmu nokaitināta :D Bet tas neatsver kopīgās nodarbes - spēlējam futbolu, viens no brāļiem man iemācīja zāģēt ar motorzāģi, par to esmu pateicīga :D

Ā jā, ir vēl viena mazā māsa - gandrīz 10 gadus jaunāka par mani, maza dāma, viņai tik
loti gribas zinat, kā man ar puišiem iet, tad nu es viņai stāstu, viņa dod man padomus (kādus nu viān var dot), bet dažreiz līdz ar to es lietas pamanu pavisam citā leņķī :)

Mīlu visu savu ģimeni, ļoti, ļoti. Priecājos, ka man tā ir liela, draudzīga (l)

mums, šķiet, lielākie kašķi (katru dienu), bija, kad vēl dzīvojām mājās, pie vecākiem, kad bija kaut kādi padsmit gadi. nu tas bija vāks, vienu brīdi man šķita, ka visu mūžu šitā plēsīsimies. es ciest nevarēju, ka viņš par mūziku uzskata 50cent, kamēr es breaking benjamin. izaudzināju. :D esmu metusi ar šķērēm no dusmām utml, bet tagad ir tā, ka superīgākas attiecības iedomāties nevaru - galvenais, ka viņš zina, ka var vērsties pie manis ar pēc padoma vai ar jebkādu lūgumu, tas šķiet pilnīgi pašsaprotami (un, manuprāt, tā tam vajadzētu būt, bet, ka redzams, ne visiem ir labas attiecības ar saviem radiniekiem).

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība. Ļoti mīlu savu vecāko brāli (2 gadu starpība) un jaunāko māsu (10 gadu starpība), viņi man ir pat tuvāki par vecākiem. Varam runāt par jebko, atklāt viens otram visas savas sāpes, atbalstīt lai vai kas, mēs esam tik ļoti līdzīgi domāšanā, ka saprotamies no pusvārda. Grūti iedomāties dzīvi, ja es būtu vienīgais bērns ģimenē.

Esmu mazā māsa diviem brāļiem. Nekad neesmu vēlējusies būt vienīgais bērns,bērnība man ir bijusi tik jautra tieši tā dēļ,ka man ir brāļi. Ir visādi,bet mīlu tāpat.

Protams, ka mīlu. :) Agrāk gan šaaausmīgi negribēju, ka man būtu vēl brālis vai māsa. Tagad kad man slikts garastāvoklis, es labāk pajokotos ar mazo māsu, nekā ietu prasīt nopietni padomu mammai. Ar mammu ļoti grūti saprasties.

Man ir tikai pusbrālis, satiekamies ļoooti reti, nejūtu nekādas baigās jūtas... esam kā labi paziņas, taču nesazvanamies un tā... Jubilejās knapi apsveicam... :( Dzīvojām, tālu viens no otra visu laiku un tagad vēl tālāk, tāpēc arī nav izveidojies kontakts. Taču, lai gan gandrīz svešs cilvēks sanāk kaut kāda vietiņa sirdī viņam ir :D Un kad satiekamies varam sarunāties brīvi un tā, nav kā svešiniekiem, lai gan citreiz starp tikšanās reizēm ir pat gadi :(

Esmu vecākā no pieciem mammas bērniem, man ir 3 jaunāki pusbrāļi un viena pusmāsiņa, bet mūsu ģimenē to "pus" nav pieņemts lietot. Mīlu viņus visus kā pašas bērnus, jo dikti maziņi viņi vēl ir, lai būtu man draugi - 14, 6 un 4 gadi.

Man ir jaunāka māsa. Gājis ir visādi dzīves laikā un mūsu raksturi ir pilnīgi pretstati, bet tāpat viņu ļoti mīlu. Tas drošvien iet instinktos, vienmēr aizstāvēt un atbalstīt.

Heh.. tas pats. Bērnībā ļoti kašķējāmies, tagad arī dažreiz sanāk, kaut gan dzīvojam atsevišķi. Bet zinu, ka vienmēr sniegšu viņai atbalstu, ja būs nepieciešams un būšu blakus.. Manuprāt, tas ir pats galvenākais - ne vienmērattiecības var būt ideālas virspusēji, bet sajūtas, ko Tu vari izdarīt tā otrā cilvēka dēļ gan..

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība.

Ļoti jauki teikts. Dažreiz, apmainoties asākiem viedokļiem un esot neomā, māsa pienāk, pakutina (zinu, bērnišķīgi) un es jau smaidu vai smejos pilnā balsī.

Mīlu savu māsu un brāli - ļoti, ļoti, ļooooooooooooooti! Zinu,ka vienmēr mani atbalstīs un varu viņiem uzticēties! Ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk novērtēju,ka man viņi ir! :) (l)

Man ir brālis, pusbrālis un pusmāsa. Attiecības īsumo raksturo - ja uz ielas satiktu pasveicinātu (ja atpazītu...) .
Ar brāli jau bērnībā bija sliktas attiecības, bieži kāvāmies, mātei un viņas vecākiem patika mūs salīdzināt, nostādīt vienu pret otru. Brālis man ir nesabiedrisks, dzīvo savā miteklī, kurā nevienu neaicina. Netaisos uzbāsties, vēl jo vairāk tāpēc, ka ne mums kas kopīgs, ne viens otram patīkam.
Pusmāsu un pusbrāli esmu redzējusi dzīvē vienreiz, bērēs. Abas tēva sievas - esošā un bijušā izlēma, ka bērniem iepazīšanās būtu traumatiska....

Esmu vidējais bērns ģimenē. Ir vecākā māsa un jaunāks brālis. Attiecības ir draudzīgas, kaut arī bērnībā, protams, kašķējāmies un kā jau bērni kaitinājām viens otru utt. Regulāri braucam ciemos viens pie otra, sazvanamies tikai tā pat vien, nevis tikai tad, ja kaut ko vajag. :) Esmu priecīga, ka man ir tik labas attiecības starp māsu un brāli :)

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība.

Par ko žēl? Neba visi ir dzimuši ar alkām un tiekšanos pēc brāļiem un māsām.
Es arī esmu vienīgais bērns un esmu laimīga. Par ko mani žēlot? Kāpēc man būtu obligāti jāgrib viens vai vairāki brāļi vai māsas, ja man to nav un es jūtos laimīga, ka nav? Visi cilvēki nav vienādi un man vairāk ir žēl tos, kas uzskata, ka visiem ir jāgrib viens un tas pats.
Un nav tā, ka ja ir brālis vai māsa - tad vienmēr ir kaut kāda lielā mīlestība. Draudzenei ir brālis, bet nekādas mīlestības nav. Ja viņai darītu pāri, brālis stāvētu blakus un skatītos, jo viņam ir pilnīgi vienalga, kas ar manu draudzeni notiek. Man pat izskatās, viņš viņu ienīst, par to, ka viņa piedzima(viņš ir vecāks). Es viņu mīlu vairāk, nekā viņas brālis.

Still, nomierinies. :) Man liekas, ka ir vairāk kā skaidrs, ka cilvēka uzskati veidojas pēc viņa paša pieredzes. Ļoti labi saprotu, ka ir visādas ģimenes un visādas attiecības, es, piemēram, nesaprotu, kā var būt ''labāko draudzeņu'' attiecības ar mammu, jo man ar savējo ir pārāk atšķirīga domāšana un mēs nesatiekam ideāli, taču tāpēc es nesaku ''Es neesmu tuva ar savu māti un priecājos par to!'' Spriedu tīri pēc savas pieredzes, man šīs brāļu-māsu attiecības ir ļoti nozīmīgas un viņu atbalsts man nozīmē daudz, tāpēc arī nedaudz žēl (atvainojos, citu apzīmējumu nespēju atrast) tos, kuri nezin, kā tas ir un pat lepojas ar to, ka viņiem tādu radinieku nav. Nemaz neapšaubu to, ka, ja man nebūtu tādas ģimenes, es domātu citādāk.

Manuprāt, var iedomāties, kā ir būt bez vecāku mīlestības vai otras pusītes mīlestības, bet teikšu godīgi - es nevaru iedomāties kāda būtu brāļu/māsu mīlestība.

Ir brālis un māsa, abi vecāki un abus diiikti mīlu :)
Ar brāli attiecības nav tik tuvas, varētu teikt tādas formālākas, bet tas nemaina to,ka ļoti mīlam viens otru un esam pateicīgi vienam par otru!

Man ar brāli ir gandrīz 3 gadu starpība un attiecības ir nekādas. Mēs gan mēdzam par šo to ieņirgt kopā, bet tas ir reti, viņš vienkārši prot sabojāt attiecības

+