Bērns (2,5 gadi) ir iepazīstināts ar dažādiem izglītojošiem youtube video, labajām multenēm (jo man patīk kontrolēt, ko bērns skatās, līdz ar to visu noskatos vispirms pati), kā arī ar telefonu, kurā ir pāris attīstošās aplikācijas tālākiem pārbraucieniem mašīnā, sēdēšanai rindās pie dakteriem un tml., retu reizi - lai es varētu izdarīt kaut ko tādu, kur meita nevar palīdzēt vai pēc darba 5 min atvilkt elpu - tad spēlējam kopā. Dators nav plānā līdz skolai VISPĀR NEMAZ, tāpat kā planšetes. Domāju, ka esmu pietiekami labi sabalansējusi visu šajā jautājumā. Pašai planšetes arī vairs nav, saplīsa - pārāk neskumstu pēc tās. Tiesa gan es redzu, ka, ja nebūtu stingras manas kontroles, ko, cik ilgi un kā bērns dara, būtu baigās ziepes, jo atraut no ekrāna ir grūti - pārsvarā nostrādā "iesim ārā", "pazīmējam" vai "saliekam kluču māju" varianti, kas liecina, ka rotaļas ar mammu tomēr ir lielākā vērtē par telefonu un tas, protams, priecē. Laiks, kas tiek pavadīts pie ierīcēm ir līdz stundai, vienīgi multenēm un bērnu dziesmām ir jāskan uz riņķi atkal un atkal, kaut gan uzmanību tām viņa praktiski nepievērš, bet izslēgt neļauj.