Ko jūs labāk izvēletos - 1) būt mājsaimniecei un pašai rūpēties ar savu māju, kārtību, tīrbu, dārzu, ēdienreizēm 2) vai arī strādāt un algot mājkalpotāju, kas parūpētos par iepriekšminētajām lietām?
Vakar brančoju ar savu labu draudzeni un agrāko studiju biedreni un kolēģi. Mēs abas esam studējušas maģistros, abas esam kāpušas pa karjeras kāpnēm mārketingā. Viņai patiešām viss padevās, bija labs darbs. Bet tad apprecējās un kļuva par mājsaimnieci.
Interesanti viņa man stāstīja... Agrāk es biju nodaļas vadītāja, sapulcēs lēmām nopietnus beznesa lēmumus, stādīju budžetus par tūkstošiem... Bet tagad es lemju, kas būs vakariņās un plānoju budžetu tīrīšanas līdzekļiem...
Viņa ieminējās, ka varētu atkal strādāt un algot mājkalpotāju. Bet vīrs esot pret, jo sievietei taču jārūpējas par mājas pavardu.
Es vidrīzāk pati izvēlētos saimniekot pa mājām, nekā uzticēt mājkalpotājai.... bet tai pat laikā - drošvien palēnām es izdegtu.... bez iespējas strādāt.... iesprostota mājās, kā putns būrī.... grūti teikt vispār... jo no otras puses - varbūt nebūtu slikti, ja kāds cits shrubītu māju un gatavotu ēst... bet neee... nevaru iedomāties ne vienu, ne otru scenāriju ilgākam laika posmam.... vislabāk ir kā ir tagad... gan karjera, gan mājas darbini... :) (kurus godīgi sakot draugs pilda vairāk nekā es ik dienā... es vairāk brīvdienās uzturu kārtību, shrubīju māju un gatavoju)
Apvienojot abus, tir butu noskrējusies vāvere :D Īstermiņam, jā, bet ne ilgtermiņam. Mums nav tāds darbs, kur piecos pārnāc mājās un aizmirsti. Projekti jātaisa arī līdz naktīm, brīvdienās.
Vīrs arī ir vadošā amatā, strādā daudz, mājās neko nedara. Tāpēc jau viņš arī grib, lai, atnākot mājās, viņu viss sagaida perfekts.
A māja ta liela, nav nekāds dzīvoklis, dārzs, darba tur netrūkst katru dienu.
Bet tad rodas jautājums, priekš kam bija vajadzīgas tās studijas, disertācijas, prakses braucieni, kāpšana pa karjeras kāpnēm, tas viss. Ja tagad jādara mājsaimnieces pienākumi
Interesanti sanāk... Mums abām sākuma starts bija identisks. Vienādas studijas, pieredze, karjera. Es joprojām esmu šajā profesionālajā vidē, turpinu veidot karjeru, bet nav ģimenes, esmu viena, raudu par to. Viņai turpretī ir ģimene, bet karjeru nācās apmainīt pret mājas tīrīšanu, un arī raud par to.
Smejies vai raudi :) Tādas man šodien pārdomas... a kas ir labāk?
Izvēlos būt pa vidu.
Man ir nepieciešams realizēt sevi, augt, būt sabiedrībā - bez darba nespēju dzīvot. Pagājušajā gadā 6 mēnešus biju mājsaimniece. Beigās jau sāka iet ciet, nespēju pieņemt, ka mana pasaule ir katli un švammes. Jā, tikšanās ar draudzenēm, atpūta, kursi. Bet man ar to nepietika. Karjeriste arī neesmu, jo man nav svarīgi sasniegt sazin kādas virsotnes. Man vienkārši vajag darīt to, kas patīk, saņemt par to atlagojumu, ko varu tērēt savam priekam, nevienam par to neatskaitoties. Ciest nevaru būt no kāda atkarīga.
viss ir labi apvienojams. mājai nevajadzētu būt tik lielai, lai ģimene to pati nespētu sakārtot. dzīvojot atsevišķi taču cilvēki visu paspēj, gan paši sevi pabarot, gan izmazgāt drēbes, gan strādāt algotu darbu. pēc kāzām dubulta nekārtība un vienas darba rokas, vai kā? :D
es gribētu būt mājsaimniece, kad man būs mazi bērni, noteikti negribētu pati strādāt un algot aukli, vismaz ne pirmos bērnu dzīves gadiņus.
Viņa ieminējās, ka varētu atkal strādāt un algot mājkalpotāju. Bet vīrs esot pret, jo sievietei taču jārūpējas par mājas pavardu.
nu stulbi, bet ja jau apprecēja un klausa, tad gan jau patīk pa mājām pašai.
Būt tikai par mājsaimnieci - nē, paldies! Katru dienu viens un tas pats scenārijs, tā jau drīz sāktu apnikt pati sev un arī vīram. Visādi kursi personības attīstīšanai un tamborēšanas pulciņi nav manā gaumē.
Izvēlētos pirmo. Un šobrīd uz to arī eju, man ir studijas, kuras sagādā prieku, un ar to pietiek. Esmu sapratusi, ka man nav jāpierāda sev un citiem, cik daudz es varu. Tikšu pie doktora grāda un dzīvošos pa mājām. Gribu just, ka esmu sieva. Nevēlos nokavēt brīdi, kad vīrs atnāk no darba, nevēlos atnākt mājās pārgurusi, ēdot to, ko pati neesmu gatavojusi, nevēlos sievieti, kas manā vietā vāra zupu.
Es domāju, ka, ja ir kaut kāds maznozīmīgs darbs, pārdevēja, oficiante, sekretāre, vai kur maksā mazu algu, no kuras tāpat nekāda dižā jēga nav, tad sieviete labprāt to nomainītu pret mājsaimnieces būšanu, ja vīrs labi pelna un nodrošina komfortablu dzīvi.
Bet, ja sieviete tomēr ir virs vidējā, ar augstu izglītību, vadošu amatu, tad šo nomainīt pret katliem un švammēm ir nenormāli smagi psiholoģiski...
Mājsaimniece... ar saviem hobijiem. Visu laiku māju un dārzu nekopsi, un ēst negatavosi. Var jau arī sportot, iet kursos un pilnveidoties..
Un tāpēc jau vīrs izvēlējās to sievieti, jo viņa ir izglītota, nevis kaut kāda pamuļķīte. Un izglītība arī vienmēr noder, varbūt kādreiz viņai apniks mājās sēdēt un vēlēsies strādāt atkal kaut ko.
Jau aptuveni gadu sēžu mājās, un pati sev esmu kļuvusi neizsakāmi garlaicīga. Viss tikai ap mājas darbiem un bērnu. Plus tam, nemaz nekam citam laiks nepaliek, jo jā, arī man ir liela māja, dārzs un šeit nekad nav tā, ka viss ir izdarīts, vienmēr vēl 100 un 1 darbs.
bet jocīgi, tas jau drīzāk ir retums, ka VAJAG izvēlēties un sieviete aiziet no laba darba. manā paziņu lokā nav neviena tāda gadījuma. tā ir viņas izvēle, nevis norma mūsdienās.
nedomāju, ka vīrietis, kuram šķiet, ka precētai sievai nav jāstrādā un vieta ir pie pavarda, viņu izvēloties ņēma vērā labo izglītību.
1368
