No vienas puses šodien esmu par sevi diezgan gandarīta, noliku gadsimta ieskaite vienīga no pārējiem mediķiem. Sajūta fantastiska, bet jāmāk piezemēties. Vēl daudzkas darāms.
Itāļu valoda no manis izsūca pēdējos spēkus, tagad mežģās mēlē, pēc visiem - il,l', loro, voi, ancantante.
Bet šodien braucos sabiedriskā transportā, man pavērās īsts hameljonu seriāls. Iekāpj trīs jaunieši, vecumu grupā 16-18. Divas meitenes , ar zēnu. Meitenes izklausījas diezgan inteliģentas, bet tas puisis pilnīgs bērns ( sadomājies no sevis tik nereālāko Romeo, tikai ,tapēc ,ka purniņš viņam simpātisks).
Tas zēns tur stāstija par visām savām bijušajām, miljonāru meitām no Mežaparka un vēl rādija tām divām meitenēm visas savas bijušas, jo viņš viņas glabā telefona.
Viņam tā viena meitene saka, ka viņš tik bieži zeķes nemaina, kā meitenes, viņš viņai atbild: " Tā gluži nav, vienkārši man ātri apnīk, viņas visas čīkst un kontrolē. "
Tam zēnam zvanija daudzas reizes telefons, cik nopratu daudz dažādu meiteņu, tad tik nāca pec katra zvana atslēgasvārdi: jā saulīt, jā kaķīt, jā mincīt, jā susuriņ :D :D.
Kad viņš lielijās ka piedūrās pie tetovējumiem un rādija visus, ka taisot tīri ,tāpēc ,ka tas ir stilīgi, man pazuda valoda.
Šausmas un drausmas, kādi tagad visi viņi..
1804
