Reiz biju kopā ar puisi, kas man likās burvīgs, tiesa gan tikai tad, kad nebijām kopā. Stulbi jau skan, bet nu sarakstīties, sazvanīties bija forši. Kad biju kopā ar viņu, tad tādu patiku vairs neizjutu. Likās viss kaitina, nepatīk.
Tā kā likās, ka sāku iepatīkties viņam (spilgtākais, ko atceros - skatoties uz mani, smaidot kā sūdā iekāpis, gandrīz jau nobrauca no ceļa un lejā pa nogāzi) es attiecības pārtraucu, bet, manuprāt, ļoti savlaicīgi un mierīgi. :)
Šobrīd vairs nav vajadzības par to tā spriedelēt, bet laikam nemainīgi - uzskatu, ka ja nav patika pret otru, tad nav tomēr ne sevi ko spīdzināt, ne otru.
Tā arī kādreiz likās, ka man ļoti patīk puisis, kopā ir tik labi, tad arī man vajadzētu viņam patikt. Spiedu uz to "pamēģināsim vēlreiz", nekas nemainījās, bet beigās laikam biju puisim kaut kur aizķērusies, ka zvanīja- raudāja, sūdzējās citiem. Bet nu tas tā.