Uzvārds.

karinjo, vēl neprecamies. Tik tāds ieskats nākotnē, un nojausma, ka par šo būs gara un smaga saruna. :D

Pieņēmu vīra uzvārdu aiz svītriņas, jo:
1) man ir rets uzvārds, tikai manai ģimenei Latvijā
2) 27 gadus dzīvoju ar savu uzvārdu un nebiju gatava identitātes krīzei, jo pēkšņi mani sauktu pavisam citādāk!!

Lizete, vīrs tavējo negrib?

Uzskatu, ka jābūt vienam uzvārdam. Ļoti nepatīk saliktie, īsti nesaprotu motivāciju, īpaši, ja abi sarežğīti.
Protams, pieņemu, ka var nepāriet, ja liekas nesimpātisks uzvārds, man ar to nebija problēmu- palēkdamās paņēmu vīra uzvārdu, kas likās tiiiiik superīgs (būtu pat bez kāzām pieņēmusi sev:D) un tiku vaļā no sava, kas man nekad nav īpaši paticis. Zinu vairākus pārus, kur šī iemesla dēļ abi pieņēma sievas uzvārdu.

visticamaak paarrietu viira uzvaardaa.

Šī, man precoties, būs īsta dilemma, jo šajā ziņā esmu diezgan konservatīva un gribētu pieņemt vīra uzvārdu, bet, ai, cik žēl būtu šķirties no sava, jo Latvijā mūsu ģimene ir vienīgā ar šādu uzvārdu, un, ja, brālim nepiedzims dēls, arī dzimtas turpinājuma nebūs..
Ai, man diezgan sāpīga tēma.

Jūs esat māsa ar brāli?
Vai māsica ar brālēnu?

kāpēc tad uzreiz tā domā? man ir uzvārds Krūmiņa. zini, cik daudziem man NEradiniekiem ir tāds uzvārds?
lai gan pirms pāris gadiem bija gadījums, kad mana paziņa savešanas nolūkos gribēja mani sapazīstināt ar vienu puisi. parādīja draugiem.lv profilu, ko iepriekšējā dienā man māte arī tieši rādīja - atradusi manu otrās pakāpes brālēnu! kad tikos ar to puisi, tad nu jau vienkārši kontaktējāmies, nesakot par paziņas iepriekšējo plānu. :D

Man ir mammas uzvārds un tētis pieņēma mammas uzvārdu, jo tas ir latvisks, tētim nebija latvisks uzvārds, lai gan ir latvietis. Takā stereotipi.

man ar draugu ir tā, ka abi esam latvieši, bet viņam krievisks uzvārds. jau esam runājuši, ka, ja aizies līdz kāzām, tad viņš pieņemts manējo latvisko. jo viņam pašam savs nepatīk un negrib, lai bērniem būtu krievu uzvārds.

Mēs laulājāmies baznīcā un mācītājs vēl pirms ceremonijas atgādināja, ka jāparakstās ar veco uzvārdu, jo tajā mirklī man vēl bija pase ar veco uzvārdu un līdz ar to arī parakstam vajadzēja būt iepriekšējam.

Tā ka Lollipop- Gangsteram ir taisnība (kaut vai atsevišķos gadījumos):D

Gangsteram nav taisnība. Dzimtsrakstu nodaļā ir japarakstās ar jauno uzvārdu!

Man teica zagsā, ka varu parakstīties gan ar veco, gan ar jauno uzvārdu, kā labpatīkas,

Baznīcā bija jāparakstās ar veco.

Acīmredzot taisnība īsti nav nevienam:D Laikam nav vienotas prakses par šo- katrā vietā savādāk, atkarīgs no konkrētā laulības reģistrētāja!

Ja precēšos, tad savu uzvārdam piekabināšu vīrieša uzvārdu.

Manam vīram nepatika viņa uzvārds. Ļoti latvisks, bet diezgan rets un neparasts... Taču es jau vairākus gadus zināju, ka precoties pieņemšu vīra uzvārdu, ja nu vienīgi tas nebūs kāds pilnīgi un galīgi man nepieņemams. Pati pieteicos un uzstāju, ka pieņemšu viņējo. Un ar jauno uzvārdu mazāk kā pus gada laikā pilnīgi apradu.

Ja precētos, gribētu ņemt vīra uzvārdu, jo savs īsti nepatīk, taču neņemtu tādā gadījumā, ja galīgi neietu kopā ar manu vārdu vai arī viņš būtu kāds Liepiņš, Bērziņš utt. nu vienkārši nevaru izturēt tādus uzvārdus, jo katram otrajam tādi ir. Nu es tādu tikai varētu "piekabināt" klāt savam esošajam uzvārdam, ja vīrietim tas būtu tik ļoti svarīgi.

Par savu uzvārdu neesmu sajūsmā (starp citu šāds uzvārds man ir, jo mans vectēvs pārgāja manas vecmammas uzvārdā) - tas ir krievisks, garš un to bieži vien uzraksta kļūdaini. Tāpēc vien precoties gribu pāriet vīra uzvārdā. Pie tam manam draugam ir foršs uzvārds :)

Man ne īpaši patīk varianti ar dubultuzvārdiem. Protams, ir tādi, kas tiešām labi skan kopā, bet man šā vai tā īsti nepatīk. Īpaši nepatīk, ja sievietei ir šāds dubultais uzvārds, bet vīrietim nē, ja abiem ir dubultais, tas vēl šķiet ok. Bet nu, tas ir mans personīgais viedoklis.

Tradicionāli sieviete pāriet vīrieša uzvārdā, bet manuprāt mierīgi var darīt arī otrādi (vīrietis pāriet sievietes uzvārdā), tomēr uzskatu, ka ir svarīgi, lai ģimenē ir viens uzvārds, lai tas ir kaut kas, kas šo ģimeni, dzimtu vieno.

Es jau ierakstīju tajā otrā diskusijā. Pirms satiku savu tagadējo vīru, vienmēr skandināju, ka savu uzvārdu nemainīšu, tas man ir rets un visi Latvijā dzīvojošie šī uzvārda īpašnieki ir rados. Taču vēlāk domas mainījās un sapratu, ka gribu, lai ģimenē visiem ir viens uzvārds un lai maniem bērniem ar mani būtu viens un tas pats uzvārds. Turklāt man ir 2 brāļi, kas varēs uzvārdu nest tālāk, savukārt mans vīrs ģimenē ir vienīgais dēls.
Kā jau rakstīju, uzvārda maiņa gan sagādāja daudz birokrātisku problēmu, jo valstī, kur dzīvoju, pasē tiek saglabāts arī meitas uzvārds, kas arī tiek lietots vairākās oficiālās institūcijāš visas dzīves garumā, līdz ar to man radās zināmas problēmas ar identitātes pierādīšanu, turklāt jāatceras, kuru uzvārdu kurā gadījumā lietot. Bet kopumā esmu apmierināta, ka uzvārdu nomainīju, un priecājos, ka esam abi vienā uzvārdā.

man pašsaprotami likās pieņemt vīra uzvārdu,
kā gājām aizpildīt pieteikumu zagsā, tā automātiski ierakstīju vīra uzvārdu kā pēclaulību uzvārdu.. par to pat runājuši nebijām..
uzskatu, ka ģimenē jābūt vienam uzvārdam.. :) bet katram jau savi uzskati un vēlmes !:)

Es nemu vira uzvardu. Man tas ir pienemami un kka domas musu gimene skiet specigaka. Vira uzvardu nenemtu tikai tada gadijuma, ja tas butu rupjs vai nepatikams delj ka varetu ciest es vai berns. Tad gan es gribetu mums visiem manu uzvardu. Mums ir tads diezgan biezhi sastopams uzvards, bet specigs. Un man patik :)

Pieņēmu vīra uzvārdu,man tas ir kā radīts :)
Dzsn bija jāparakstās divās vietās-vienā ar veco uzvārdu otrā ar jauno.

Atkarīgs no tā, cik smuks uzvārds ir dabūjams

Piekrītu. Mans vārds nav visai populārs, tāpēc man ir grūtāk pieskaņot, lai labi izklausās. Bet arī savs uzvārds man nepatīk tik ļoti, lai nebūtu ar mieru mainīt. Un es arī atbalstu dubultos uzvārdus.

Neilgu laiku pēc kāzām nožēloju, ka paņēmu vīra uzvārdu, nevarēju nekādi pierast, nejutu to kā savējo, nepatika, likās pārāk garš, sarežģīts, cilvēki mēdza pārjautāt. Bija doma mainīt atpakaļ uz veco, bet nu neko, pieradu, tagad nekādu neērtību nav. Ja atgriestos laikā, droši vien tomēr paturētu savējo.