Es pati ar sevi strādāju - runāju, mēģināju sev iestastīt, ka no tā taču nekas labāk nebūs, vakaros nodarbināju sevi ar kaut ko..
Un tā pamazām pārgāja. Bet es pieļauju, ka man tā bija (ir) ļoti vieglā formā.
Sākumā gan likās traki - galva reiba tā, ka kājās nevaru nostāvēt, braucu uz slimnīcu, biju tuvu vemšanai visu nedēļu, izrakstīja arī zāles, bet esmu pret medikamentiem, tāpēc - nelietoju. Un, kā jau minēju, sāku sev stastīt - ko es te muļķojos, tie citi nav tā vērti, lai es uztrauktos!