Nekad neesmu saskārusies ar smēķētāju, kurš iebilstu paiet malā, ja viņam to palūdzu.
Fantastiski. Prieks par tevi. Taču, tava pieredze nav universāla un tas, ka tev ir šāda pieredze, nenozīmē, ka kurītāji ir eņģeļi un visiem ir tik jauka pieredze.
Man vispār uz pirkstiem saskaitāmas reizes kāds ir pagājis malā vai beidzis pīpēt. Lielākoties saruna ir tāda:
Es: Atvainojiet, vai jūs lūdzu varētu paiet mazliet tālāk un smēķēt tur. Man ir nepatīkami šie dūmi.
Pīpētājs: Ej dirst. Ja kaut kas nepatīk, vācies citur. Kur gribu, tur pīpēju, stulbene.
Un, nē - tāda leksika nenāk tikai no urlāniem vai dzērājiem. Aizvakar tādu saņēmu no zolīdi ģērbta vīrieša Rīgas centrā.
Ja pīpētājs ir kāda dāmīte, tad vēl neiztiek bez lekcijas par to, ko es iedomājoties, viņai kaut ko prasīt, lai uz sevi paskatoties, kāda es tāda un šāda.
Tieši tāpēc, atbalstu visus sodus, visus aizliegumus un atbalstītu arī lielas cigarešu cenas, jo normāli un cilvēciski sarunāties var ar kādu 1% vai 0,5% no visas pīpētāju komūnas. Pārējie ir no tiem, kas vēl aizrādītājam ja ne cigareti uz pieres nodzēsīs, tad vismaz sejā iepūtīs un pasūtīs trīsstāvīgajiem.