Pašnāvības again.

Par apkārtējo ciešanu. Pieņemsim, ka cilvēkam ir ļoti slikti garīgi. Viņš visu laiku jūtas nomākts, apmeklē ārstus, dzer zāles, nekas neuzlabojas, viņam grūti piespiest sevi piecelties no gultas, no tā cieš darbs, hobiji, attiecības utt. Vecāki, ja vien zina to visu, pārdzīvo. Pārdzīvos nemitīgi visu savu atlikušo dzīvi, ka viņu bērns nejūtas laimīgs un ka viņam neiet dzīvē. Ja šis cilvēks nomirst - tas ir tikai viens pārdzīvojums vecākiem. Viens iepretim daudziem.
Godīgi sakot, es to atšķirību nejūtu, jo nevienā gadījumā labi nav.

esat kādreiz nopietni vai vispār apsvēruši pašnāvību? Un kāds bija iemesls, ja drīkst vaicāt?
Jā, esmu domājusi, gribējusi, bet nekad neesmu uz to saņēmusies. Ir bijis bail un arī uzreiz domāju par mammu, cik ļoti tas viņu sāpinātu, sagrautu. Iemesli bija dažādi.

ninasskapis, ja vecāki zina, ka viņu bērns pārdzīvo, cieš no depresijas, viņam ir kādas finansiālas vai cita rakstura problēmas, viņu vienmēr atbalstīs un mēģinās izvilkt ārā no tās bedres. Labāk nepaliks tikai, ja cilvēks pats neļausies tikt izglābts. Kā var vispār būt depresija, ja tevi mīl un ar darbiem to visu laiku atgādina?

viņu bērns nejūtas laimīgs un ka viņam neiet dzīvē

Ja neiet, tad vajag kaut ko darīt, jebko, nevis sēdēt rokām nolaistām un gausties, cik dzīve ir slikta un netaisnīga. Vienīgais, kas ir slikts, ir cilvēks pats pret sevi, ja var sev tādu ļaunumu nodarīt, šaustīt sevi, tā vietā, lai kaut ko mainītu savā dzīvē uz labo pusi.

Cilvēkiem kuriem ir tā jaukā dzīve ir grūtāk saprast cilvēkus kuriem vienkārši tāda nav un viss netiek uz paplātes pasniegts un nodrošināts ja nav iespējams to dabūt.

Citiem bija normālas ģimenes ar abiem vecākiem, citiem atkal viens vecāks, citiem atkal māte invalīde, tēvs dzērājs + bomzis, citiem nebija neviens.Tad atkal citiem bija jaunībā daudz ceļojumi, piedzīvojumi, daudz jaunas pieredzes, hobiji, draugi, bet citiem atkal nebija nekas no tā un labi ja vispār mēneša beigās vecākiem bija gana naudas lai maizi nopirktu. Un tā var turpināt bezgalīgi kāpēc ir cilvēki kam vienkārši ir slikti un tā dzīve neliekas nekas sasodīti labs...

Tā vienkārši pateikt "dzīvē ir tik daudz skaista" ir viegli ja ir tas redzēts un piedzīvots, bet cilvēkam kas no Latvijas principā nekad mūžā nav aizbraucis ceļojumā, kurš skopojas uz daudzām ikdienas lietām jo vienkārši tās nevar atļauties, kutam ir tikai ikdienas rutīna pelēcīgajā dienā, pelēcīgajā offisā un tā dienu dienā gadiem nespējot atrast labāku darbu, dzīvojot no kapeikām, nedod dievs vel kas salūzt mājās un ir jāmaksā par remontu, nedod dievs kādam radam jāpalīdz ar ārsta izdevumiem, nedod dievs tu saslimsti.. nedod dievs ja tu paliec bez darba..

Šis ir tik piemērs.. bet reāli pirms sakiet ka dzīvē ir daudz skaista, noskaidrojiet vai tāds skaistums ir arī tā otra cilvēka dzīvē pirms ko stāstiet par ģimenēm un visu labo.

Viss, kas man ir prātā, lasot Blueberry tekstus ir "bla bla bla".

Ja neiet, tad vajag kaut ko darīt, jebko, nevis sēdēt rokām nolaistām un gausties, cik dzīve ir slikta un netaisnīga.

Un šis ir tas muļķīgais pieņēmums ka visi izvēlas veikt pašnāvību jo vienkārši ir ķipa slinki.. Goda vārds tas ne tuvu tā nav, kā tev liekas kāpēc lielākajai daļas vajag pēc tam profesionāļu palīdzību lai atkoptos? Ja jau viņi ir vienkārši slinki tad jau viņiem vajag vienkārši normālu fiskultūras trenneri kurš izdzenā pa lauku. īsta depresija nav tas pats kā vienkārši vienu rītu pamosties ar sliktu garīgo jo uz pieres ir pumpa.. Ja tomēr īsti nav saprašana par to KĀ tas ir, tad labāk ar neizteikties pārāk ar secinājumiem, jo situācijas ir daudz un dažādas.

Nē, man tādas domas nekad nav nākušas prātā.

Bet man ir sanākusi darīšana ar cilvēku, kam tādas bija. Un man žēl, ka nebija tolaik par to nekādas izpratnes un nevarēju izdarīt neko, kas novestu pie cita rezultāta. Esmu daudz par to domājusi, un man kā empātiskam cilvēkam ir smagi to pat iztēloties. Lai vai kā, es nenosodu pašnāvniekus par "nedomāšanu par ģimeni un visiem, kas par viņiem skums". Es biju lieciniece gan tā cilvēka depresīvajām, gan eiforiskajām epizodēm, un man palika iespaids, ka domāšana bija ļoti neadekvāta.

Ja neiet, tad vajag kaut ko darīt, jebko, nevis sēdēt rokām nolaistām un gausties, cik dzīve ir slikta un netaisnīga. Vienīgais, kas ir slikts, ir cilvēks pats pret sevi, ja var sev tādu ļaunumu nodarīt, šaustīt sevi, tā vietā, lai kaut ko mainītu savā dzīvē uz labo pusi.

Ja runa ir par garīgi pilnīgi veselu cilvēku, tad protams. Bet tādi parasti līdz pašnāvībai nenonāk. Visbiežāk šādas domas parādās līdz ar kādiem psiholoģiskiem traucējumiem, un tas situāciju padara krietni vien sarežģītāku.

ņinasskapis, nu tad dzīvo vien savā depresīvajā pasaulē un turpini raudāt. Es labāk sapņoju un tiekšos savus sapņus piepildīt, nevis raudāšu par to, kā man nav un ka mani dzīve būtu apdalījusi.

Ja neiet, tad vajag kaut ko darīt, jebko, nevis sēdēt rokām nolaistām un gausties, cik dzīve ir slikta un netaisnīga. Vienīgais, kas ir slikts, ir cilvēks pats pret sevi, ja var sev tādu ļaunumu nodarīt, šaustīt sevi, tā vietā, lai kaut ko mainītu savā dzīvē uz labo pusi.

Ko lai piemēram dara sieviete, kurai tēvs ir realitātē dzērājs un bomzis jau, bet pa laikam nāk izēst tā jau tukšo ledusskapi un vel piečurāt gaiteni, tur pretīm māte ir invalīde jau 10+ gadus. Šo vecāku meita it pieaugusi sieviete kura savas mātes dēļ palaida vējā ļoti spīdošu karjēru,tā vietā viņa strādā profesījā kurā ik pa pāris mēnešiem maina darbu jo lūk nevienam viņas profesijas pārstāvjus īpaši nevajag, viņa tik pat kā neko need, māte viņu visu laiku tiranizē, meita pārtiek no tām mazajām algām kuras viņa saņem un arī ne vienmēr + vel mātes mazo pensiju. Tēvs savu pensiju nodzer un tad vel paņem izēd mātes un meitas ledusskapi tukšu.
Šai sievietei tik pat kā draugu nav, vīrieša nav, atbalsta nav...Nekas nav... Un lūk pasaki man tā..Kas viņas dzīvē ir tik skaists lai būtu vēlme dzīvot? Vai tā daļa kur viņa vāc tēva mīzeļus gaitenī vai tā kur viņai ledusskapis bija jāgrūž savā istabā lai tas atrastos aiz aizslēgtām durvīm kur tēvs netiek klāt?

muļķīgais pieņēmums ka visi izvēlas veikt pašnāvību jo vienkārši ir ķipa slinki

Miss Joker, kur es būtu teikusi, ka tas ir slinkums?! Vienkārši jebkurai situācijai, lai cik katastrofāla tā liktos, ir atrisinājums.

Miss Joker, kur es būtu teikusi, ka tas ir slinkums?! Vienkārši jebkurai situācijai, lai cik katastrofāla tā liktos, ir atrisinājums.

Bet zini, ne vienmēr visu var tik viegli atrisināt un te nav runa par vienkārši sāpi jo simpātija pateica ka viņai tu nepatīc vai arī ka veikalā nav tā skaistā kleita pareizajā izmērā, bet gan runa ir par realitātē ļoti smagām situācijām par kurām arī daudzi nemaz nespētu aizdomāties.. Kā par piemēru jau ieliku paziņas stāstu..

Nē, ja jau vecāki viņai ir tāda nasta un apkaunojums, un vienīgais šķērslis, kas liedza viņai iegūt savu sapņu karjeru un dzīvi, tad vienkārši aiziet no vecākiem. Kāpēc šeit uzreiz būtu pašnāvība jātaisa? Tu ar savu fantāziju vari iet par rakstnieci.

Būtu jau lieliski, ja to atrisinājumu varētu uzreiz ieraudzīt un apzināties, ka nav jāpadodas, bet tas tiešām nav tik vienkārši. Es tagad atskatoties uz pārdzīvoto, ar esošo prātu, arī varu teikt, ka jā, nebija man tik ļoti jākrīt panikā un jāpadodas, bet lieliski arī atceros, cik drausmīgi viss likās.

Tad kāpēc nelūgt palīdzību kādam, kas tiešām var palīdzēt?! Vienmēr tik - gan jau pats tikšu galā (vai drīzāk netikšu), neuzkraušu savas problēmas citiem..., un citi nemaz nenojauš, ka cilvēks novest jau tik tālu, ka neredz vairs izeju. Ja mēs biežāk apvaicātos, kā cilvēks jūtas, kas uz sirds, izrādītu patiesu interesi, diez vai būtu tik daudz pašnāvnieku.

Nē, ja jau vecāki viņai ir tāda nasta un apkaunojums, un vienīgais šķērslis, kas liedza viņai iegūt savu sapņu karjeru un dzīvi, tad vienkārši aiziet no vecākiem. Kāpēc šeit uzreiz būtu pašnāvība jātaisa? Tu ar savu fantāziju vari iet par rakstnieci.

Kā viņa var aiziet prom no mātes kura ir uz gultas jau pāri 10 gadus, par kuru viņa rūpējas, māte kura ir atkarīga no meitas lai pat aizietu uz tualeti un nomazgātos? No tēva viņa protams aizietu prom pēc pirmās izdevības, bet no mātes tā nevar. Viņai jaunībā bija ļoti daudzsološa iespēja kļūt par modeli, tiešām skaista sieviete, gara auguma kopta, ideālas formas, skaisti dabiski mati. Visi teica ka viņai tas ir jādara, diemžēl tajā jaunības laikā ar māte palika par invalīdi, kā rezultātā meitai vajadzēja pamest mācības, kā rezultātā bija jāmeklē darbs un jārūpējas par māti.

Otrkārt kur tā meitene ietu? darbu normālu viņa vairs nespēj dabūt jo nav izglītība, nav viņai nauda lai īrētu dzīvokli..

Lasot Blueberry komentārus skaidrs, ka meitene labsirdīga un cenšas palīdzēt, taču no dzīves ir redzējusi maz, tādēļ arī viņas padomi lielā mērā naivi un virspusēji. Nedomāju, ka viņai par to vajadzētu daudz uzbrukt, jo katram mums ir sava perspektīva uz dzīvi, savs zināšanu un pieredzes klāsts, kura ietvaros arī domājam.

Tad kāpēc nelūgt palīdzību kādam, kas tiešām var palīdzēt?! Vienmēr tik - gan jau pats tikšu galā (vai drīzāk netikšu), neuzkraušu savas problēmas citiem...,

Un ja nav kas palīdz? Jo mēs visi zinam kāda ir sabiedrība, ja ko drusku jāpalīdz tad ok, bet ja ko vairāk prasa tad pēkšņi visiem nav laika vai naudas..

Jūs aizmirstat vienu ļoti vienkāršu lietu.. Depresija nav par to, KAS ar tevi notiek, bet par to, KĀ tu to izjūti. Vienu un to pašu notikumu, piemēram, izvarošanu, vecāku zaudējumu u.tml. divi cilvēki, pat, piemēram, dvīņi, var izdzīvot dažādi.
Tāpēc.. kāda jēga pieminēt tos citus cilvēkus, kuriem ir tas, tas, tas un tas? Kāda jēga pieminēt situācijas atrisinājumus? Stāsts nav par situāciju, stāsts ir par izjūtām! Tieši tādēļ, ka, piemēram, tā pati Blueberry šo atšķirību nesaprot, man viņas teiktais arī šķiet tāds "bla bla", jo tas absolūti nav par tēmu.

Ja jau viņi ir vienkārši slinki tad jau viņiem vajag vienkārši normālu fiskultūras trenneri kurš izdzenā pa lauku.

Nu reizēm tiešām var noderēt "darba terapija", ne pret cēloņiem, bet vismaz sekām gan. :)

ninasskapis

Es paziņas dzīves piemēru uzrakstīju tāpēc ka es ļoti labi saprotu kādas psiholoģiskas mocības tās var būt, tak kā cilvēks var justies ja visa sava dzīves skaistākā daļa, jaunība tika izniekota aprūpējot slimu māti un saslaukot mēslus pēc tēva.. un tas vel nav pilns stāsts pat.. Tas viss nav tik viegli atrisināms kā no malas var likties.