://

Šī gada pirmajā pusē iepazinos ar vīrieti. Tas nebija variants, kad uzreiz esmu stāvā sajūsmā un tas ir 100% mans ideālais vīrieša tips,. Bet noteikti biju ar mieru pamēģināt, bezgala foršs,interesants un savā ziņā simpātisks viņš likās.. Nu pamēģināju.... Jau no sākuma sapratu, ka visticamāk nekas nopietns mums varētu neizdoties. Bet kā saka.. Dzīvosi....tad tikai redzēsi! Nemēģinot, nezināsi.;)
--
Ātri viņam izdevās mainīt par sevi priekšstatu manās acīs. Un viņš man kļuva par lielāko uzticības personu, vienlaikus seksuālo partneri, vienlaikus vienkārši draugu jeb cilvēku, kurš domā līdzīgi.
..Un mēs nonācām mainītās lomās. Sākumā nebiju pārliecināta vai man viņš īpaši patīk. Tad nu man viņš iepatikās.
--
Tad nebija saprotams. Kas mēs īsti esam? Sāku justies muļķota, izmantota kā meitene uz pieprasījuma, citreiz atkal piemirsta. Gribēju izstāties no spēlītes. Atklāti arī teicu, ka manuprāt, jābeidz mums tikties. Viņš nebija ar mieru pārtraukt. Tajā brīdī izmeta frāzi, ka grib, lai esmu kas vairāk viņam. Ka vēlētos nopietnākas attiecības ar mani. Nolēmu paskatīties, kas notiks, pēc viņa šī te izteikuma, pēkšņās idejas pēc statusa maiņas. No paziņām, kuriem ir sekss uz attiecībām. Bet nekādi pasaku stāsti nesekoja. Tieši otrādi, viņš it kā attālinājās, tajā pašā laikā, turpināja apgalvot, ka pievādājumu būt kam vairāk domājis nopietni.:( Salika sev draugos albuma dziesmu, tesktu ko biju viņam sūtījusi. It kā tas viņam būtu patīkami un nebūtu kauns to publicēt. Lika man tā vismaz domāt.
--
Bet es reāli nejutu nopietnību no viņa puses. Bija sajūta, ka viņš ir svārstīgs pret mani. Nobijos, ka tā visa ir manis smaga muļķošana un nolēmu bēgt kamēr nav par vēlu. Viņš turpināja kādu mēnesi, divus tā teikt painteresēties par mani, bet nolēmu palikt vēsa, netikties ,neko nesolīt. Beigās arī pārstāja interesēties, pēc vairākiem tikšanās atteikumiem no manas puses.

--
Tagad jau kādus 3 mēnešus neesam tikušies.......Bet ir problēmas. Es naktīs pārdomāju notikušo starp mums. Atceros pozitīvo, ko man bija teicis un arī nenopietnās uzvedības momentus. Es aizgāju it kā. Es atteicu. Bet es jūtos pamesta, vientuļa. Tas ko es šobrīd jūtu ir milzīgs izmisums. Negribu iepazīties ar kādu citu šobrīd. Reāli domājot gribu darīt ko daru- pievērsties darbam, ikdienā iegrimt, vispār nebūt attiecībās. Ar emocijām jūtot- pietrūkst mūsu tikšanās, sarunas, savstarpēja sapratne(kura man ir ar reti kuru tiešām laba) Tik ļoti gribas viņam piezvanīt, parunāties vienkārši par dzīvi, gribas viņu kā vīrieti just... ar mani kopā, fiziski un gribas reāli, runāt ar viņu, smieties kopā..... Dažreiz visu nakti palieku negulējusi, bija brīdis, kad neēdu un domāju par to, ir vēlme iedzert un aizmirsties. Netieku īsti ar sevi galā!!! :(Ko lai daru?