Aknu pastēte

Mēģini uztaisīt pati savējo, ja tik ļoti gašo.

Man vnk ir nesaprotams tas - kā kaut ko ēdot var palikt tik slikti,ka galva nenormāli reibst un liekas,ka uz ģīboni velk?

Pārējiem viss ok,nekādas vainas.

Es vienkārši nespēju iedomāties, kas tieši aknu pastētē būtu tik vitāli svarīgs, lai mocītos un vēl rekomendētu radināties?

Ja no produkta slikti, tad tāds nav jāēd, viss! Kas tur vēl, ko filozofēt? Ja man no cūkgaļas paliek slikti, es vienkārši atturos, kāda nozīme vairs, kas un kāpēc? Man kaut kā šķiet, ka jāieklausās sevī un, ja ķermenis atgrūž, tad nav nepieciešams lietot uzturā..

Es vienkārši nespēju iedomāties, kas tieši aknu pastētē būtu tik vitāli svarīgs, lai mocītos un vēl rekomendētu radināties?

kas.. kas.. holesterīns!!! :D :D :D :D

Nu holesterīns arī ir nepieciešams organismam, tā tendence, ka no katra olas dzeltenuma baidās, arī nav pareiza, bet jā, joku uztvēru :D :)

Būs man tagad pamatīga mācība. Vēl tagad no sliktās pašsajūtas nespēju atiet! Riebjas..

Citi tik domā,ka es tēloju,ka man slikti palika. Citiem nekas tāds nav,tad man ar vajagot radināties. Murgs, tiešām! Visa šī dēļ nācās atcelt svarīgu tikšanos,jo neesmu spējīga nekur aizvilkties,bet guļu ar ūdens pudeli pie sāniem,lai visu pēc iespējas ātrāk izskalotu ārā.

Uij, atceros, ka apeedu vistas zupu, no kuras man bija slikti - saindeejos, pagaaja daudz gadi, lidz atsaku eest vistas zupas.

Es Tavaa vietaa nemocitu iekshaa to, ko organisms negrib :)

Baac, sagribejas ritigu majas pasteetiiti :D

Garšot jau man garšo tā pastēte,bet organismam pret to ir cita nostāja...

Man tā nav ar aknu pastēti, bet ar citiem produktiem.

Kopš saindēšanās ar krabju salātiem bērnībā es līdz pat šim brīdim nespēju ieēst nedz majonēzi, nedz krabju nūjiņas, nedz vārītu kukurūzu. Nu majonēzi vispār neesmu vairs mēģinājusi ēst, bet no pēdējiem diviem šad tad nav sanācis izvairīties un jā, pēc tam vienmēr paliek tā nedaudz fiziski nelabi. Droši vien, ka tas viss ir galvā, bet neplānoju to pārvarēt, jo mierīgi varu dzīvot bez šiem produktiem.

Līdzīgi ir ar bietēm, kuras gan es vienkārši pārēdos līdz vemšanai. Par tām gan žēl, veselīgi un agrāk tā garšoja, bet nu nespēju vairs ieēst ne par ko, pat biešu lapiņas salātos neiet iekšā.

Man tāpat ir ar baklažāniem kopš saindējos Ēģiptē esot. Fiziski slikti paliek apēdot un reizēm pat iedomājoties vai sajūtot smaku. Agrāk dievināju...

Tagad ne acu galā negribas to pastēti vairs redzēt. Apsolījos sev-NEKAD vairs, lai vai cik apetelīgi izskatītos. Šitik slikti sen neesmu jutusies.... :((

Ja no produkta slikti, tad tāds nav jāēd, viss! Kas tur vēl, ko filozofēt? Ja man no cūkgaļas paliek slikti, es vienkārši atturos, kāda nozīme vairs, kas un kāpēc? Man kaut kā šķiet, ka jāieklausās sevī un, ja ķermenis atgrūž, tad nav nepieciešams lietot uzturā..

+

Viss ir galvā! :)