Vairāk, kā pirms sešiem gadiem stiku puisi, augums, raksturs, attiekse- viss pa manai gaumei (lai vieglāk saprast nosaukšu viņu par Krišu :D ). Mums bija un ir daudz kopīgu paziņu un draugu. Kopš pirmās tikšanās reizes nespēju viņu izmest no prāta. Sākumā bija daži kopīgi vakari, taču vēlāk nospriedu, ka viņam nav intereses par mani, neesmu no meitenēm, kas kārsies kalā, tāpēc atkāpos. Kādu dienu ar draudzenēm bija jādodas uz viņa brāļa dzimšanas dienu, cerēju, ka viņu nesatikšu, bet patiesībā to vien gaidīju ( kā jau tas notiek ar vairumu sieviešu :D). Protams, ka tajā vakarā satikāmies, vakars bija lielisks, sarunas, skūpsti un smiekli, pienāca rīts, devos mājup un tā viss beidzās. Pēc pāris dienām man uzrakstīja viņa draugs un jautāja vai nevēlos satikties.... nospriedu- kāpēc gan ne (Pēc tam bijām pāris, pēc 2 mēnešiem abi sapratām, ka nesanāks, katrs devāmies uz savu pusi ).
Ar Krišu kontaktus vairs neuzturējām, taču uz ielas satiekoties viens uz otru skatījāmies, kā brīnumu ieraudzījuši- mirdzošas acis un smaids līdz ausīm. Un tā pagāja 3 gadi, kad pēkšņi vienā vakarā viņš pazvana un saka ka esot pie manas mājas. Biju šokā, bet protams ārā izgāju, kādu stundu parunājām un tad devos iekšā. Nākamā dienā sapratu.... mīļā tev ir problēma- biju atkal ieķērusies viņā, nespēju par viņu nedomāt. Sākām biežāk sazināties, ar draugiem kopā atpūsties, viss bija jauki, līdz brīdim, kad sapratu... viņa jūtas neaprobežojas ar viena vakara sakariem , taču tā vietā, lai kontaktus uzturētu viņš sāka izvairīties, sapratu, ka viņš mūk. Vēlāk manas aizdomas apstiprinājās.. viņš pats atzina, tad kad viņš sāk just ka pārāk daudz man pieķeras viņš aizmūk. Bija silts rudens vakars, sēdējām parkā uz soliņa, stāstījām kā katram šā mēneša laikā gājis un tad BAAAc, viņš man paziņo, ka vēlas būt ar mani kopā, ka to vēlējās arī pirms 6 gadiem, taču es esot sagājusi kopā ar viņa draugu...maigi sakot biju šokā. Viss nebija tik viegli jo man ir puisi. Krišam pateicu nē, bet kadru vakaru eju gulēt ar domām par un ap viņu. Sīs jūtas un domās mani morāli nogurdina, taču no sirds ceru, ka reiz pienāks tā diena, kad redzot viņu tauriņi vēderā nelidos un vakari būs bīvi no domām par viņu. Varbūt varat padalīties padomos, kā izmest viņu ja ne no sirds, tad vismaz prāta. ;)) Stāsts ir ļoti saīsināts, jo savādāk būtu 200lpp romāns :D
7
