beernu sishana

Mani nepēra un es arī veikalā gar zemi nekritu un histērijas netaisīju!

Es esmu pilnībā pret bērnu sišanu. Bērnus ir iespējams izaudzināt arī bez tā. Manuprāt, tas ir tāds pazemojums tam nabaga cilvēciņam, ka sekas noteikti atstāj. Vismaz es tā justos. Var viegli iešaut pa pirkstiem vai dupsi ar plaukstu spontāni, kad dara kaut ko neatļautu vai ļoti taisa histēriju, bet ne jau pār celi un ar žagaru, siksnu!

Tētis, cik atceros, nekad nav man sitis, mamma gan bija stingrāka un kad novedu līdz baltkvēlei (aizvazājos uz vairākām stundām, neatstājot zīmīti, liekot uztraukties), sagaidīja mājās ar žagaru, no kura man palika sarkana švīka uz ciskas. Cik atceros, viņa man vēl pāris reizes ir uzšāvusi, pa muti arī, kad izrunājos. Viņai bija grūti savaldīties reizēm.

Lai arī es esmu nesavaldīga, ceru, ka līdz tādam līmenim nenonākšu, jo neatbalstu šos fiziskās izrēķināšanās paņēmienus. Es neteiktu, ka tie man ļoti ko iemācīja, drīzāk likās sāpīgi un pazemojoši, ka mana mamma tā man dara (īpaši tā viņas vainas apziņa pēc tam, kad nāk atvainoties). Vairāk tad jau man iemācīja tas, ka dusmās cērtot durvis, tētis lika man tās 10 reizes taisīt pēc kārtas ciet un vaļā maigi un saudzīgi. :D

Vairāk tad jau man iemācīja tas, ka dusmās cērtot durvis, tētis lika man tās 10 reizes taisīt pēc kārtas ciet un vaļā maigi un saudzīgi.

Man bija tieši tāpat! :D
Nesen skatījos to kanāla2 raidījumu par pasaulē stingrākajiem vecākiem un tur bija viena tāda ģimenīte, kur vecāki par durvju sišanu izcēla bērnam durvis no viņa istabas un tā nu dzīvojās bez durvīm :D

Aaa, esv ēl atceros, ka pusaudžu gados vecāki man mēdza piedraudēt ar interneta atslēgšanu, ja tā dēļ man būs sliktas atzīmes vai kavējumi skolā, bet nekad to nedarīja, jo paši nevarēja iztikt bez ziņu lasīšanas un draugiem.lv :D

Manā ģimenē ļoooti reti ir bļaušana.. pārsvarā viss tika pateikts tādā tonī un pat klusā, ka lika nokaunēties..
Tētis bērnībā mēdza uzšaut ar siksnu, mamma ar žagaru.. bet tas viss bija pozitīvi, jo sapratu, kas ir slikts un kā nedrīkst :D
Tagad tik vienreiz mazajai māsas meitai (3 gadiņi) uzšāvu ar roku pa dibenu, ka viņa suni mocīja un sita, lieki teikt, ka uzreiz sajutu žēlumu, kad viņa tik šokēta un pārsteigta uz mani noskatījās.. uzreiz gribējās samīļot un teicu, ka tā negribēju, bet, lai nemoka sunīti, ka viņam tak sāp, tāpat kā viņai ;)

Tagad esmu diezgan lielā šokā, kā mans līgavainis uzbrēca savai mātei :( es nezinu, man tik ļoti nepatīk, ka uz mani bļauj, ka uz citiem bļauj.. bail.

Bērnībā, manuprāt, tas pat var sagādāt bērnības traumu.

Berniba, dabuju ar siksnu,bet tik tiesam ja to pelnijusi biju.Neko sliktu pa to es,savam tevam pateikt nevaru. Diemzel mustdienas, berni jau vairak zina savas tiesibas,ko medz izmantot pret vecakiem. Ja agrak vecaks pateica,ka dabus ar siksnu vai zagaru,tad berns uzreiz mierigs,paklausigs,bet taga berns uzreiz sak teikt,ka man ir tadas un tadas tiesibas.
Paklausoties,ka taga runa 14 gadigs berns ar vecakiem, mati celas stavus,jo es pat taga savos 23 gados nespetu pateikt,savam tevam ,ja vins ko lugtu- Tev vajaga ,tad ej un dari pats, man tas nav vajadzigs.Sadi runa man vienas pazinas berns, mate paludz sakartot istabu,bet berns pasaka, a tev vajaga karto?! Man to nevajaga.

Karolina2 es tiešām piekrītu.. man ir par 13 gadiem jaunāka māsa un brālis.. šī sklonieku paaudze ir tāda, ka mati ceļas stāvus un ir kauns viņu vietā kā pret vecākiem cilvēkiem izturas :(

Esmu no emocionālajām, gan salamāju, gan mīļoju un bučoju nost līdz elpas trūkumam, dauzos un visu ko. Bērns jau ir sapratis, ka viņam ir traka, spontāna mamma :D Arī atvainoties mēdzu viņai.
Sišanu neatbalstu, tas ir tikai pašas vājums, bezspēcība, ar to pašai mammai jātiek galā. Protams, bērni izaicina un testē, mums tas ir sācies. Varu iedomāties simbolisku uzšaušanu ar plaukstu pa dupsi, vienreiz to mēģināju, manējā smējās un tas šķita jautri, tā ka to atmetu. Darīja blēņu vēl aktīvāk, gaidīja tādu pašu reakciju, kad ignorēju - tad apnika. Daudz skaidroju, runāju, galējās situācijās, kad vajag savaldīt, pārvirzu uzmanību no blēņas uz ko citu.

Karolina2, es zinu tādus cilvēkus, kuriem vienkārši ir vajadzīgs savs radošais bardaks, piemēram, uz rakstāmgalda. Nu, izskatās viņš pēc atkritumu stenda, bet tiem cilvēkiem ir ļoti ērti un labi tādā orientēties, nevis visu saslēgt skapjos, sakrāmēt atvilknēs.
Tāpat arī ir dažas mātes pedantes un uzspiež to savu pārmērīgo un slimo kārtību bērniem. Tādā gadījumā tiešām var pateikt:"Ja tev vajag, tad ej un sakārto, jo man tāpat ir labi un ērti!"

Man ar mammu bija tāda noruna, ka mana istaba viņu neskar. Protams, čūskas tur neaudzēju un maizītes zem gultas nepūdēju, bet principā mans bardaks bija mans bardaks.

Mamma sava berniba tika diezgan perta,un vina sev esot nosolijusies ka savus bernus nekad nepers. Ne reizi netiku perta no mammas rokas. Vinai bija daudz iedarbigakas metodes ka tik gala.
Masa gan reiz plauku dabuja, bet jau teenagera vecuma budama,par to ka sarunaja lietas,kuras es nekad muza neuzdrikstetos mammai pateikt.
Mamma redzeja ka es ar masas meitu tieku gala,teica ka es diennas bushot laba mate varesot izaudzinat labus bernus bez klapeshanas.

Bet skatoties dzive uz berniem,ta vien gribas iepert kadu svesho lai saprot ka nevar darit visu ko iegribas. Laikam vaina ir pashos vecakos,ka neaudzina jau no pasa sakuma gudri.
Un ka mes zinam berni ir savu vecaku spogulis.

Es pat esmu (manuprāt) gatava, gribu bērniņu, tikai.. ir bail, dzemdības, atbildīta utt.
a man jau 25.

Bērnībā tiku pērta un tas bija ok. Nenāca ne prātā apvainoties. Doma, ka varu dabūt pērienu, atturēja no daudziem nedarbiem, kas bija pat bīstami veselībai... Savu bērnu esmu pērusi, esmu arī rājusi. Uzskatu, ka bērnam ir jāierāda, ka arī vecāku pacietībai var pienākt beigas, ka ir robežas, ka vecāki arī var nogurt cīnīties pieklājīgi ar "jaunizcepto" egoistu. Neko sliktu tajā neredzu. Jaunā audzināšanas mode man ir pilnībā vienaldzīga, jo es neslānu savu bērnu zili zaļu katru dienu, līdz ar to - neuzskatu, ka daru kaut ko ārkārtīgu, nepareizu un super traumējošu.

Neons piekrītu,
nav man savu bērnu, pat nezinu vai būs kādreiz, bet.. Tu tikai māci, ne jau galini.

esmu visu veida vardarbību dabūjusi bernībā.....

Kad mn būs bērni nemūžam roku pret viņiem nepacelšu!

Kad biju mazs, izbaudīju visu iespējamo, sākot ar pļaukām, beidzot ar grūdieniem, spērieniem, sišanām ar ko nu pagadās. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc roku pret saviem bērniem nepacelšu nekad.

Es salīdzinoši reti atrāvos, bet, kad atrāvos, tad tikai pa tēmu un pēc nopelniem. Skatoties uz sevi no malas, esmu izaudzis par normālu cilvēku. Un atceroties sevi bērnībā, tad diezi vai ar mani vispār savādāk varēja .. es biju drausmīgs bērns! Mani vajadzēja turēt krātiņā ..

Vai es to darīšu? Nav ne jausmas, jo nav pieredzes. Ceru, ka man tas nebūs jādara, jo salīdzinot tā laika audzināšanu ar to, ko esmu redzējis no savu draugu puses, esmu par jauno modeli, kur pret bērnu neizturas ar vardarbību.

Neesmu mamma,bet tā kā interesanta diskusija, tad arī piedalīšos. :D

Es pati pa pakaļu esmu dabūjusi tikai vienreiz,un tas pat bija ļoti pelnīti. Pēc tam vēl ilgi pārdzīvoju par to,ko vecākiem nodarīju un gāju atvainoties.
Balsi gan pret mani bieži pacēla,gan pelnīti,gan nepelnīti.. Un bieži kā sods par nedarbiem bija kaut kādi lauku darbi. :D

Man šķiet,ka nav pareizi bērnu sist,vai arī nenormāli bļaut virsū par katru sīkumu,jo beigās attiecības vienkārši būs sabojātas,jo bērnam būs bail no vecākiem.
Es domāju,ka labāk ir sodīt ar kaut kādiem darbiem,beigās būs i čakls,i paklausīgs. :)

mani nekad nepēra, bet kaut kādā veidā (žēl, ka nezinu kādā, noderētu, kad pašai būs bērni) ielika zināšanu par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. un man nekad negribējās darīt nepareizi. un nebūt ne stringra audzināšana tā bija, man nekad nav bijuši konkrēti noteikumi ģimenē, par kuru pārkāpšanu sodītu, pati vienmēr apzinājos, ko var darīt un ko nevajadzētu, kas citiem nāktu par sliktu, un tad tā vienkārši nedarīju.

man bail par to kāda mamma būšu.. esmu caurmērā ļoti ļoti nepacietīga :/