Fobijas

Es arī nemaz neiegāju kapličā. Panika un histērija man sākās tad, kad kāds jau pie izraktā kapa izdomāja, ka man un māsai esot jāapsedz zārks ar segu! Tad es aizbēgu uz pašām, pašām beigām un man raustījās roka un kakls. Vēl centos turēties, bet pēc tam, pēc bērēm, vēl pusstundu raustījās un bija īsta histērija. Tā bija vecmamma, bet ne sevišķi tuva, respektīvi, man pats viņas nāves fakts nekādas īpašas emocijas neizsauca, bet no līķiem un zārkiem ir bail.

nesen arī baidījos dzīvot, nepareizas domas līda galvā, toties tagad katru dienu pamostos kā no jauna piedzimtu un jūtos labi. tā teikt viss pie kājas, nepavienu neuztraucos.

Foxgirl,
lai gan zinu meiteni, kam ar pašvērtējumu viss kārtībā, bet viņai bail kaut ko cept uz pannas, jo bail no šprakšķošas eļļas, bail iet pie jebkādiem ārstiem jebkad. Nu, vienvārdsakot, bail no 100 un 1 ikdienišķas lietas. Viņas gadījumā, domāju, vairāk pie vainas audzināšana, tas, ka kopš bērnības pie tā varbūt nebija radināta vai, kā jau pati iepriekš teici, saistījās ar ko sliktu, un tāpēc izpaužas kā iracionāla fobija. Viņu vecmamma audzināja, tāpēc, iespējams, vienmēr bija tāda saudzējoša atmosfēra.. neteiksim, ka lutināšana.
Bet, jā, ja tās traucē dzīvot, nenāktu jau par ļaunu ar kādu speciālistu izrunāties :)

Āaaa, atcērējos. Kaut gan esmu profesionāli nodarbojusies ar peldēšanu daudzus gadus, un peldos visur brīvi - uz prāmja gan mani neviens nedabūs augšā! :D Bet tā drīzāk ir agorafobija - bailes no plašiem atklātiem laukiem. Iedomājoties vien to, ka nekur neredz horizontu, man slikti paliek līdz ģībonim.

Baidoties mirt, es baidos dzīvot.

Vispār saprotu, ka esmu nenormāli liela bailule, tā, kā man noderētu iesauka "zaķpastala" .
Liekas, ka baidos dzīvot... vienmēr ir kaut kāda slima fantāzija.
Ar lidmašīnu lidot nekad negribētu, un uz kuģa arī kāpu, ar lielām bailēm.

Vieniigaa un vislielaakaa mana fobija ir sliekas!!!

Man arī. Pēc lietus iet pa ielu, tās visas apejot, ir vnk wheeeee..
Tārpi!!! Vīrs ir makšķernieks un pirms copes ledusskapī liek to kastīti ar kāpuriem vai kas viņi tur. Pat satīta maisiņā un cauri neredzama, man tā kastīte uzdzen šermuļus.

Bet, jocīgi, pret čūskām un lielākiem tārpiņiem man tāda pretīguma nav.

Un vēl vienīgi neliela baile nevis no augstuma, bet gan konkrēti nestabilām virsmām. Es varu uz ķeblīša uzkāpt un man mazliet triceklēs kājas. Savukārt augstā skatu tornī uzkāpt nav nekādu problēmu.

Fobija pret tomātiem toč baigi dīvaini, vai, ka sēnēm nepatīkami pieskarties. Traki gardas lietas iet jums garām :)

man vēl ir fobija no vienas vecās tantiņas kuru redzēju slimnīcā, kad atceros viņu, liekas ka tik pat ilgi nodzīvošu kā viņa. :D

Lelde53 Par kapliču runājot, tikai tādēļ neiegāju pie vectētiņa, jo iepriešējā reizē, kad tur biju, pārņēma šoks, ka ir tik maza telpa un nav kur citur skatīties, un visi stāv tik tuvu...

Man ir paniskas bailes no ūdens, tieši dziļuma.

To gan es īsti nesaprotu, kaut gan, varbūt tāpēc, ka man ir zems pašnovērtējums?

Tur noteikti būtu ko psihologam parakties un izzināt, kāpēc tā.

Nav fobijas bet nepatiikamas sajuutas no; runat pa telefonu ar svesiem cilveekiem, no cuuskasm, zurkaam.
Par bereem .. protams, ka nepatiikami .. ipasi, ja aizgaajis tuvs cilveeks.
ManI arii moka omiites nesen beeres, tik svesa bija. Tas pirmais skats, ieej ieeksaa kaplichaaa... :(tas mani vajaa..

Par tiem telefoniem man arī īsti nav skaidrs.

Ja kādreiz ir sliktas ziņas paziņotas pa telefonu, tad var būt pēc tam psiholoģiska trauma

ok, šo es varu saprast, bet kāpēc bail ir zvanīt kaut vai pieteikties uz manikīru, vai nezinu, nu kādam svešam cilvēkam, par kādu pakalpojumu, vai ko tml.? Tur jau neviens neko sliktu nepaziņos.

Man piemēram ir fobija, zvanīt kādam, pa telefonu, parasti to novelku līdz pēdējam brīdim

to gan es nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēkiem piemīt šādas fobija, no kurienes tas rodas. Dažreiz bijusī kolēģe man ar šo nokaitināja agrāk, ka nekad nevarēja nevienam piezvanīt un lika man to darīt viņas vietā, man tas tiešām bija nesaprotami.

Nesaprotu arī, kāpēc citiem bail no zirnekļiem un rāpuļiem. Bet man ir bail no žurkām un no suņiem. Un tas ir bērnības traumu rezultāts.

Ja kādreiz ir sliktas ziņas paziņotas pa telefonu, tad var būt pēc tam psiholoģiska trauma, vismaz man šķiet, ka tas ir mans iemesls, kāpēc ir nepatīkami tieši zvanīt kādam, vai kad kāds zvana man.

Man ari ir problemas ar to zvanisanu nepazistamiem cilvekiem. Varbut ari tiesi tadelj, ka vecmamma mani visu laiku vai mamma pierakstija pie arstiem. Un pec tam, kad biju jau pieaugusi, pasai vajadzeja to darit. Bet daudz ko izmainija mans drabs. Tur man visu laiku vajadzeja atbildet uz zvaniem un citiem zvanit un ru at ar cilvekiem klatiene.
Varbut tas ari bija tadelj, ka citrreiz runajot, sastostos. Tadelj, vienmer pirms zvanu, izdomaju domas, ko teikshu. Ja daudz sakama, tad pierakstu, ko teikt' lai nav aaaaa eeeee utt.
Tagad ar to zvanisanu gandriz vsp nav problemu.

No tādām izplatītākajām fobijām jāmin bailes no augstuma, dziļa ūdens, protams, arī klaustrofobija.
Bail zvanīt pa telefonu svešiniekiem, arī uzstāšanās publikas priekšā sagādā grūtības, bet to gan īsti nevar saukt par fobiju, drīzāk nepatiku to darīt.

Vēl ir bail no sūnām :D Nekad dzīvē nevarētu mežā nogulties uz zemes, jo sūnās ir tik daudz kukaiņu un viņas ir tādas pufīgas (nepatikā tagad nodrebinos :D)

Dažreiz bail arī no spoguļiem. It īpaši tumsā. Vai tā ir fobija? Gan jau, ka nē, jo ne vienmēr man tie sagādā nepatiku, bet tomēr, tumsā cenšos izvairīties no skatīšanās savā lielajā guļamistabas spogulī, jo ir neomulīgi.

Es esmu forša! Man ne no kā nav bail. Nē, nu labi, ja manā somā būtu čūska, tad gan brēktu pa visu pagastu :D
Tās telefonfobietes gan man ir nesaprotamas :)

Vēl man ir bail izkrist pa logu no sava 8. stāva. No augstuma man nav bail, pat ļoti patīk augstums, bet izbāžot galvu pa logu, nereti iedomājos, ka var zust līdzsvars, saļodzīties kājas vai vēl nez kas un kļūst..baisi. :)
Un uguns arī mazliet biedē, gan brīnumsvecītes, gan ugunskuri, reizēm pat turu lielu ūdens krūzi sveču tuvumā, ja nu kas..Tādas bailes sākās pēc tam, kad man pirms daudziem gadiem monitors sāka degt un mērena panika iestājās- stāvēju, skatījos, bet neko nedarīju. :D

Bet vispār nav man tādas lielas, izteiktas bailes. Tikai situācijas, kuras pati safantazēju un pati no savām domām nobīstos :D