Bēbīštēma

Man ir draugs, kurš mīl bērnus un nākotnē grib vairākus bērnus, bet viņš domā, ka pašlaik par agru bēbim - vēlas, lai pabeidzu augstskolu utt.

Man uzreiz shitas liekaas kaa sarkanais signaals. Ja otrs iisti negrib, tad varbuut tomeer nevajag, ja vien neesi iecikleejusies uz beerna gribeeshanu taa, ka tev buus vienalga, vai draugs paliidzees beernkopiibaa jebshu nee.

Esmu vecmodīga. Kāzas un tad bērns. Lai takš tas vīrietis pierāda, ka viņš ir vīrietis un spēj pierādīt, ka grib tevi par savu uz visu mūžu, ka var tevi un savus potenciālus pēcnācējus nodrošināt, ka ir gatavs uzņemties atbildību.

es uzskatu, kā dzīve lemts tā lemts, bet protams sākumā gribu kāzas un stabilas attiecibas , kā ar līdzekļus, lai bērns piedzimst laimīgā ģimenē, bet mūsdienās ir tā , ka bērni rada bērnus mazliet skumji.

Bernina planosana ir ne tikai vajadzigo apstaklu sagatavosana berna audzinasanai un uzturesanai, ta ir, galvenokart, morala sagatavosanas pasam mazulim. Daudzi viriesi doma, ka berna naksana pasaule neko daudz nemaina -" tada pati dzive, tikai ar siko, un pamperus ari ganjau mamma pati mainis":D. Un kad bernss ir klat, tad nezin kur likties, uzgruz bernu mammai un pec tam vel sudzas, ka visa uzmaniba tiek bernam.:D Tapec domaju, ka planojot bernu, ir svarigi daudz un dikti par to runat un iepazities ar gaidamajam parmainam, kuras sakas jau ar grutniecibas iestasanos. Laba prakse butu pa reizei paauklet draugu vai radu bernus.

Mana paziņa 19 gados piedzemdēja bērniņu, bija draugs, kopdzīve, plāni par ģimeni, studijām utt. Nebija precējušies. Rezultātā draugs aizgāja, tiekas ar bērnu diezgan reti, studiju nav. Bija vēl viens draugs pēc tam, bet arī tur nekas nesanāca, tagad ir viena.

Viena viņa nav, viņai ir bērns, tā arī ir ģimene. :) Tāda pati situācija ir arī ģimenēs, kurās vecāki ir oficiālā laulībā.

Manuprāt, ļoti nopietns lēmums. Nav rotaļlieta ko var nolikt malā kad apnīk. Parasti meitenēm kuras domā AI GAN JAU TIKŠU GALĀ, nekad viss tā neizvēršas kā plānots.
Man gan 23. gados negribētos būt mammai ar bēbi rokās, visa dzīve taču vēl ir priekšā.

Ļoti ļoti nopietns lēmums,kurš ir ļoti kārtīgi jāpārdomā.
Es pati arī gribētu bērnu ~23 gadu vecumā (protams,visa dzīve vēl priekšā,bet es neuzskatu,ka dzīve beidzas ar to,ka piedzimst bērns, tieši otrādi)

+ Man ir laba draudzene,kurai bērns piedzima 19 gados un viņai viss ir ļoti labi. Skolu pabeidza, līgavainis arī kārtīgs,strādā,uztur ģimeni. Pati meitene ļoti mīl savu bērniņu un visu paspēj,gan parūpēties par bērnu,gan mācīties,gan lieliski izskatīties.

Nu ja gribaas, tad jaacep tik :D

Nesinu par to morālo sagatavību. Tas jau no cilvēka laikam atkarīgs, bet man bija tā, ka nu tik ļoti gaidījam to grūtniecību un viss bija saplānots un viss gatavs, likās, ka esmu gatavāka par gatavu... Beidzot bija pozitīvs tests. Un tad pēkšņi sametās bail un bezmaz gribējās, lai tomēr izrādās, ka tests kļūdās... :D Un arī ir dzirdēti dzemdību stāsti, kur sievietes kliedz, ka negrib dzemdēt jau guļot uz galda (itkā sāpju dēļ, bet pamatā jau arī šīs negatavības kļūt par māti dēļ..) :D Tas viss runā par to, ka tā īsti tam gatavs nevari būt, pat, ja ļoti, ļoti gatavojies.

Man arii ar to moraalo sagatavotiibu, un ne tikai man, arii manam viiram, bija taa, ka gaidijam to testu, gaidijam un sagaidijaam un tad peec 12. nedeljam abiem sakas paradities bailes. Bailes nebija par materiaalo, bet drizak par musu kopeejo nakotni, kaa bus? kas notiks? ko darisim? nebus vairs guleshana cik gribas, nebus vairs, ka varam iet un nakt majas cikos gribam un manam virietim bija vislielaakaas domas par to, ka mes esam saistiiti uz muuzhu, ka nevaresim uzgriezt viens otram muguru un pateikt - es aizeju, viss cauri, es parvacos utt., jo vinspats uzaudzis bez teeva un negrib, lai vinja bernam butu reiz tas japardzivo...

Taa ir ljoti liela atbildiba, es nodzivoju gadu kopa ar savu draudzeni, vinja bija atstaata viena ar 2 berniem un ljoooti maziem ienakumiem, nebija ne tam gatava, ne pat nojauta ka tas notiks un berns nav viegli, nav gruuti, bet ir lietas, kuras vairs nevaresi darit kaa gribi, ka nevaresi ieplanot teatra izraadi, jo pedeja mirkli berns var saslimt, bet viennozimii tas ir ljoooti skaisti.

Ja velies berninju sac rupeties par sevi, ej uztaisi analizes, dzer vitaminus, palasi gramatas, mana pazinja taa sevi sagatavoja pus gadu un tad abi ar viru nolema par berninju.

Neons, ar pirmo bebi tas ir vairak tads ka satraukums, ta apzina, ka tas tiesam ar tevi notiek. Un dzemdibam pirmajam dzemdibam tikpat ka nav iespejams morali sagatavoties, jo katrai ir savadak - citai dzemdibas ir paris stundas, citai divas dienas (masai 30h kopa bija).
Man pirmas dzemdibas diezgan stresainas bija, jo nesapratu kas notiek, bet tiklidz bebuks bija lauka, ta laikam "mates instinkts" iesledzas un viss bija super. Ar otro vispar viss bija super mierigi, jau zinaju ko gaidit, pec tam, kad udens nogaja, es vel pusstundu skatijos tv un chipshus grauzu, un tad tik saku taisities uz slimnicu:D

Un arī ir dzirdēti dzemdību stāsti, kur sievietes kliedz, ka negrib dzemdēt jau guļot uz galda (itkā sāpju dēļ, bet pamatā jau arī šīs negatavības kļūt par māti dēļ..)

Nepiekrītu, es arī zāļu un sāpju iespaidā bļāvu, ka gribu, lai tas beidzas, negribu dzemdēt, bļāvu, lai dabū to bērnu ārā no manis. Bet tas šoka brīdis, kad kuslā radībiņa spirinās uz punča, kad tu pirmo reizi viņam pieskaries, tas atsver visu. Es biju un esmu gatava būt par māti, tas ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis. Un kad skatos uz savu skaisto meitu, tad saprotu, ka visa murgainā grūtniecība un šausmīgās dzemdības, sāpīgais atveseļošanās periods BIJA tā vērts.

vērtīga viela pārdomām
http://labaidienai.blogspot.com/2014/10/pardomam.html

Es uzskatus, ka viss ir atkārīgs no jums abiem. Man 21 gads un bērniņs. Vasarā ar draugu precēsimies. Šobrīd pa starpu vēl mācos. Iespējams tas viss būtu daudz grūtāk, ja nebūtu drauga mamma, kurai ir pieredze un arī draugs jau zināja, kā tas būs, ka nebūs viegli. Lai nu kā, dzīvojam un tiekam galā. Šobrīd grūti iedomāties dzīvi bez meitiņas :)

Es arī vienmēr gribēju būt jauna mamma un tāda arī esmu, man galīgi nav svarīgi kaut kādi laulību papīri, kas manā uztverē ir tikai papīri, galvenais ir abiem gribēt vienam otru precēt :D Mēs pašlaik uzskatam ka prioritāte ir izvīt perfektu savu ģimenes ligzdiņu, liekam naudu remontos un biznesos, tāpēc kāzas ir galīgi otrajā plānā un ballītei naudu tērēt pašlaik neesam gatavi, ir daudzas svarīgākas lietas :)

Man bija 21 kad ieplānojām mazo... jo tobrīd izdomāju, ka negribu uzsākt dzīvi, veidot karjeru, un tad pēkšņi ap 30 izsviest sevi no aprites uz pāris gadiem. Tad nu labāk uzaudzinu bērnu, un tad sāku kaut ko sasniegt, nu un plāns pildās.

Gribētu arī otro bērnu kaut kad, bet to plānosim, kad jutīsim, ka ir visi vajadzīgi apstākļi, vienalga kāds būs vecums :)