Savu pirmo komentāru tikai tāpēc arī vien ierakstīju, lai iedrošinātu meitenes, kas varbūt baidās par sirdsapziņas pārmetumiem - kad pēc jauki pavadītas dienas ar suni viņš jāatstāj patversmē...
Arī pati iepriekš ilgu laiku drosmējos braukt uz patversmi, jo domāju, ka pie katra suņu būra raudāšu, ka nevarēšu aizbraukt mierīgu sirdi mājās. Tā nav. Suns ir laimīgs iziet pastaigā, pakomunicēt ar cilvēku, daudziem arī ir nepieciešama šī socializācija, jo apkārt ir daudz suņu. Tad var aizmirsties uzvedība cilvēka klātbūtnē, iešana pie pavadiņas. Viņš nesēž būrī ar apziņu, ka kāds viņu tajā būrī ielika (ok skarbi, bet piemēram: tāpat arī dzīvē - pat spīdzināts suns, turēts 1x1 metra kastē, mīl savu saimnieku), bet gan gaida tos prieku un emociju mirkļus, kad vien tie ir iespējami (spīdzinātam sunim - kad "saimnieks" retu reizi atnes ēst)
Ja kaut vai parēķinām, ka vidēji suns patversmē pavada gadu, daži - pat 2, 3 gadus... Jā, tiešām "labāk" pie suņiem ir aizbraukt tikai tad, kad esi spējīgs viņu adoptēt. Tā ir utopija.
Paldies cilvēkiem, kas saprot patversmes suņu realitāti un aizdodas viņus staidzināt, iedot kādu kārumu, kaut vai caur režģiem paglāstīt... Un, ja jau tik ļoti tā patversmes darbība rūpētu, varētu jau arī braukt saimnieciskos darbos palīdzēt, lai nav suns atpakaļ būrī jāliek. Bet, protams, labāk par bērniņiem sākt gudri di*st.