Šķiršanās iemesli

Vienas attieciibas - bija apnicis aukleties ar cilveku, likas ka taa arii nekad nepieaugs... bija jau gruti, bet tomer sapratu, ka nevelos but ``mamma`` vinam....

Otras attiecibas - cilvekam bija alko atkariba... nemaz i nedomaju rokas smeret - visu partraucu bez problemam, lai gan bija lieli plani utt... bet nekad muzha neiesaistisos ar alko atkarigo, diemzhel parak daudz gadijumu apkart, kaa sievietes mokas ar tadiem IDIOTIEM....

Savas pagaidām vienīgās attiecības izbeidzu, jo sapratu, ka šo cilvēku vairs nemīlu un neredzu iemeslu būt kopā tikai šī vārda pēc.

Iemesls nr1. ilgas, ilgas, pārāk ilgas pieraduma attiecības,kuras sākās tīņu gados, kuras pārtraucu līdz ko uzradās cits pie apvāršņa :D

šķiršanās nr2. vienkārši sapratu, ka nākotnes kopā nebūs, lai gan attiecības nebija itkā vēl sevi izsmēlušas un varējām turpināt, nevienu reizi nesastrīdējāmies un arī šķirties norunājām mierīgi.. izvēlējot netērēt laiku, pārdzīvoju tobrīd, bet priecājos par savu izvēli.

watchingandtalking, bet tu viņu mīlēji? Un kapēc uzskatīji, ka nākotnes kopā nebūs?

Iepriekšējo draugu pametu, jo jūtas pilnībā izzuda pēc viņa gadījumsakara, kuram bija sekas..

kreimene2, izšķīries vai domā šķirties, ja šāda diskusija?

1. Izšķīrāmies, jo viņš tā gribēja. Viņm likas, ka ir iemīlējies citā. Pēc pāris mēnešiem viņš jau bija nožēlojis un gribēja mani atpkaļ, bet es atteicu, jo bija bail ka sāpinās. Pēc dažiem gadiem atkal sākām komunicēt, atjaunojām veco draudzību un es zināju, ka viņš grib but ar mani, bet kaut kas mani atturēja. Grūti pateikt kas, jo liekas, ka kaut kādas jūtas bija.
2. Es viņu pametu, jo sapratu, ka nemīlu. Viņš to nevarēja pieņemt un saprast. Vajāja mani vēl ilgi, bet tagad esam salīguši un ir cilvēcīgas attiecības. Esmu precējusies ar citu un viņš nākamvasar precēsies.

kreimene2

Jā, vispār domāju, ka tobrīd mīlēju, bet viņš nebija attiecību cilvēks, viņš neprata dzīvot attiecībās, ar to es nedomāju, ka krāpa, bet neprata iesaistīt savā ikdienā otru.. viņam tāds vecpuiša dzīvesveids arī patika, ka ej kur gribi, dari ko gribi, neko nekad neplāno, viss notiek neparedzēti... Pēc iepriekšējām attiecībām to periodu izbaudīju, jo sajutos brīva, ka neviens mani nekontrolē, varu iet kur gribu un neviens nepārmet, jutos super... taču pēc dabas tomēr esmu attiecību cilvēks un kad biju "izskrējusies"(nav domāts ar citiem puišiem, bet vienkārši baudījusi to ka mani nekontrolē un man ja pati negribu nav jārēķinās ar otru), sapratu, ka ilgi tā nevaru... Man tomēr vajag, lai pavada laiku ar mani, rēķinās ar mani un tā... Es to cilvēku labprāt būtu gribējusi savā draugu lokā, taču attiecībām viņš neder :D

Pirmās attiecības turpinājās arī pāris gadus pēc ''šķiršanās'', pārāk sarežģīti, lai iedziļinātos (narkotikas, krāpšana, regulāra pārvākšanās, attiecības ar otra vecākiem utt)
Otrās pārtraucu, jo negribēju darīt pāri tam puisim (man viņš nepatika tā kā es viņam)

watchingandtalking, tev nebija vēlmes viņu kkā mēģināt pārliecināt, pārmācīt? Lai viņš kļūtu savādāks un vairāk attiecību cilvēks? Vai arī tu mēģināji, bet nesanāca?

Artemzija, izšķīros.

Pirmās attiecības, pirmkārt, jau bruka kopā, jo ne es, ne viņš mācējām tās saglabāt, pēc tam sekoja arī krāpšana.
Otrās, kas vispār nebija attiecības, bet uz to ļoti gāja, nogalināja attālums.

Biju šķiršanās iniciatore. Lēmumu šķirties pieņēmu, jo biju pārgurusi no attiecībām, no tā, ka otrs cilvēks mani nemitīgi un jau pat slimīgi uzmanīja, visur izsekoja, lika izdzēsties no visiem portāliem, neļāva vairs kontaktēties ar draudzenēm. Es to visu gan sākumā pieņēmu un klausīju viņam, bet tad, kad sākās jau nepamatoti pārmetumi un kaut kādi izdomājumi pat tad, kad visu laiku sēdēju četrās sienās un vienīgā kontaktēšanās bija ar ģimenes locekļiem, es sapratu, ka tas nekad nebeigsies un nav īsti vairs jēgas no attiecībām. Kā arī vēl šķiršanās iemesli bija pagātnes pāri darījumi, kurus tā arī nespēju piedot. Bet mīlēju gan es viņu un šķiet, ka mīlu joprojām, tāpēc arī tā tieši nevarēju pateikt, ka vēlos šķirties, biju mīkstā un sāku arvien mazāk kontaktēties, norobežojos. Tad nu viņš sāka kustināt šo visu jautājumu par un ap attiecībām un nolēmām, ka šķiršanās ir labākais risinājums.

Pirmās, jo krāpa. Otrās, jo rozā brilles pazuda, bet vietā nenāca nekas cits, ne mīlestība, nekā (no manas puses), trešās alkohola un narkotiku dēļ, šīs pēdējās, ļoti daudzu iemeslu dēļ, dažādas valstis, abiem bērni, no kā rodās daudz sarežģijumu un beigu beigās, arī tā laikam ir labāk, jo saprotu, ka nekas mums tāpat nesanāktu dzīves uzskatu atšķirības dēļ.

man nokrita rozā brilles un nepatika tas ko ieraudziiju.

vienās attiecībās lēnām izaugām viens no otra, radās domstarpības, kašķi un tad nu beigās bija par daudz lai vairs turpinātu.
Otrās attiecībās nebija tā saikne tik spēcīga, nevarējām atrast kopīgu valodu līdz galam, nebija izpratne un nebija arī gana liela vēlme ko turpināt. Kā ar sapratu ka skaista āriene nemaz neliecina par skaistu iekšieni.

Pirmās attiecības pārtraucu es, jo pret puisi nebija spēcīgu jūtu, man viņš likās jauks, bet visai garlaicīgs, attiecības nekur nevirzījās uz priekšu - tad radās abpusējas simpātijas ar citu puisi un pateicu pirmajam, ka viss cauri.
Otrais puisis pameta mani pēc nopietnas sarunas, kuras iniciatore biju es, jo sarunas gaitā pateica, ka nav pārliecināts par savām jūtām pret mani.

kreimene2 Kaads ir tavs iemesls kadel izskiries?

Man jau laikam nav jegas dalīties,jo man ir bijusas vienas attiecības un turpinās jau pāri 10 gadiem :D bet nu jaa ,,visaadi ir bijis.

-Ir bijis tā, ka pēc dažām tikšanās reizēm saprotu, ka tas nav tas, kas man ir vajadzīgs un interesē un tā arī pasaku :"Piedod, bet man šķiet, ka mums vairs nevajag tikties/ Zini, Tu esi foršs, bet mēs esam atšķirīgi domājoši... utt. "

-Bijis, ka sākumā ir spēcīga saikne, bet pāris mēnešu laikā tas viss pārvēršas bullshitā un puisim apnika, ka es cepjos ne par ko (jauna biju, greizsirdīga par neko, kā vienu dienu neuzrakstīja man, tā pārmetu :D :D ) Ar tagadējo domāšanu man viņš liekas muļķis, pārāk pārņemts ar savu izskatu, toreiz man laikam tas patika, tagad man viņš liekas puisis ar psiholoģiskām problēmām. Man būtu iespēja ar viņu satikties atkal ja gribētu,viņš ir devis mājienus, bet negribu.

-Bijusi situācija, kad pašaizsardzības dēļ atsakos turpināt tikties, jo attieksme pret mani ilglaicīgi ir nenopietna un es neticu, ka ar laiku kas var mainīties, bail pašai pārāk pieķerties. Ja nav tad nav.

*Zinu, ka ļoti pārdzīvoju, ja attiecības neizvēršas veiksmīgas (pat ja tās ir bijušas neilgi), tāpēc nekad neriskētu, paliekot ilgstoši ar cilvēku, kurš mani nerespektētu, attiektos pret mani nenopietni.