Romantika literatūrā

Es taču esmu laimīga,” viņa teica.
Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Es biju pazinis sievietes, bet arvien tās bija bijušas tikai paviršas satikšanās, dēkas, reizēm kāda raiba stunda, kāds vientuļš vakars, bēgšana no sevis paša, no izmisuma, no tukšuma. Es arī cita nekā nebiju vēlējies, jo biju mācījies, ka ne uz ko citu nevarēja paļauties kā vien uz sevi pašu un labi ja uz kādu biedru. Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot. Mīlestībai vien vīrietis nevar dzīvot. Cilvēkam gan.

Ievēro vienu lietu, zēn: nekad, nekad, nekad nevar kļūt smieklīgs sievietes acīs, ja kaut ko dara tās labā. Pat visaušīgākajā komēdijā ne. Dari, ko gribi, – stāvi uz galvas, runā vislielākās muļķības, dižojies kā pāvs, dziedi pie viņas loga, tikai vienu nedari: neesi lietišķs! Neesi prātīgs!

Es tevi dievinu jau tāpēc vien, ka tu esi. Tāpēc, ka mēs dzīvojam vienā laikposmā. Tikai pēc tam seko viss pārējais. Es esmu Robinsons, kurš katrreiz no jauna atrod savu Piektdieni! Pēdas smiltīs. Kāju pēdas. Tu esi man pirmais cilvēks. Katrā tikšanās reizē apzinos to no jauna. Tā ir manas nolādētās dzīves gaišā puse.

She stood there dazed before the violence of this despair. Her heart was bursting. Then, with the impetuosity of a child, she threw herself on his neck, sobbing also, and stammered: "Oh! Monsieur Mouret, it's you that I love!

Lai Pērkons sasper visas zīmes! Mēs taču abi esam.. Vai tad tā nav vislabākā zīme, ka mēs abi esam satikušies? Kamēr es būšu un kamēr tu būsi.. Andis glāstīja Aldas vaigus un plecus, silto muguru un kājas, un Alda piekļāvās Andim, čukstot: Kamēr tu būsi..Kamēr tu būsi..

Gilbert suddenly laid his hand over the slender white one lying on the rail of the bridge. His hazel eyes deepened into darkness, his still boyish lips opened to say something of the dream and hope that thrilled his soul. But Anne snatched her hand away and turned quickly. The spell of the dusk was broken for her.

Lai neveidotu specialu diskusiju , izmantosu izdevibu pajautat seit - meitenes ! varbut kada var ieteikt kadu labu biografisko romanu (?) kko lidzigu Annai Kareninai ko palasit? mmmmm.... !