Īstais laiks?

Sapņot par tādām lietām sāku jau apmēram 16 gados, bet reāli, protams, ka gribēju to darīt vēlāk. Bērnus gribās tikai kādos 26 vai 27 gados, bet būtu priecīga, ja apprecētos diezgan ātri.. nu pēc kādiem 3 gadiem - pašlaik ir 20. Līgavaiņa gan man nav taču būtu priecīga tādu atrast :D
Piekrītu, ka nav tāds pareizi vai nepareizi. Neprecētos bērna dēļ, un netaisītu bērnu tikai tāpēc, ka esmu precējusies. Bieži ir dzirdēts no cilvēkiem - kā jūs esat precējušies un jums vel nav bērna, vai jūs viņu neplānojat?! It kā tas būtu kaut kas nenormāls.

Katram savs īstais laiks, taču es arī neatbalstu gaidīšanu līdz pēdējam, ja gribas nākotnē bērnus. Pēc trīsdesmit sievietei auglība strauji sāk pasliktināties, ja kas.

Arguments - būsi jauna, skaista, tieva mamma saviem bērniem man neliekas nekāds arguments vispār.

Tieši tā. Bērniem nevajag smuku, tievu mammu, bet gudru, pieredzējušu, mīlošu mammu, kurai ir laiks un iespējas palīdzēt un pastāvēt par saviem bērniem!

domaju par berniem, jau vairakus gadus, bet mazliet plani pajuka. Patiesiba gribrtu vispirms mazuli un pec kada laik tik kazaz.
Gribu pirmo bernu lai butu lidz 25 gadiem.

Arguments - būsi jauna, skaista, tieva mamma saviem bērniem man neliekas nekāds arguments vispār.
Precēties es būtu gatava samērā drīz, jo neuzskatu, ka uzreiz pēc kāzām jāpaliek stāvoklī, to var darīt tad, kad abi to vēlas, abi spēj bērnam nodrošināt normālu dzīves līmeni un uzskata, ka ir piepildījuši tos sapņus, kurus ir vēlējušies sasniegt līdz noteiktajam vecumam, kuriem bērns varbūt būtu lielāks vai mazāks šķērslis. Bērnus es plānoju samērā vēlu, +/- ap 30, jo tajā laikā man varētu būt doktora grāds kabatā, laba karjera un tad varētu sākt plānot ģimeni. Ja arī plāni mainītos, tad nevēlētos bērnu ātrāk par 25.

bet vai tad 30 skaitas vecs? cik jums gadu ka tads uzskats?

kad man bija 19, domājām par mazo.. nesanāca, un labi, ka taa. Virietis, ar ko tobrid biju kopa, nebija pelnijis mani sev blakus. :) man likaas skaisti būt jaunai mammai.
Tagad man tuvojas 30, bērnu nav, jo tas šķiet nedaudz par agru :) gatavojamies kāzām ar savu mīļoto un domājam par adopciju. Es neesmu vairs gatava domāt par dzemdību mokām.

Agrāk padsmit gados, protams, domāju, ka neprecēšos nekad, jo tā ir naudas izmešana :D
18 gados satiku savu vīrieti, iemīlējos, iemīlējos un tad sapratu - Es vēlos būt viņa sieva!
Tad arī sapratu, ko tas nozīmē.
Vēlos vispirms apprecēties un tad bērnus. Pirms neilga laika domāju savādāk, bet kaut kā manas domas mainījās. Uz to arī ejam. :)

Es gribu vispirms pabeigt studijas, tad precēties, tad mājokli un tad bērnu. Cik man tad būs gadu nezinu un par to nedomāju. Par veco mammu vispār nav komentāru.
Par to kā citiem liekas pareizāk - man vienalga. Cosmo vispār eksistē mammas maloļetkas vai vecas sakārnes no kurām jākaunas.

Par kāzām esmu sākusi domāt tikai tagad, kad bērniem būs jau pieci gadi :D
Kādreiz domāju vispār neprecēties, tagad domas lēēēēēnām mainās :)

Un vai tas ir godigi-neteikt? Es zinu sievieti kura arzemju celojumā palika stavokli no arzemnieka. Vēlāk pateica viņam un viņš nelikās ne zinis. Es nenosodu virieti godigi sakot. Un kā lai pec tam dzivo ar domu ka kaut kur pasaule ir vina berns.

Nu nav jau tam vīrietim jāsaka :D

Nepārspīlēsim, ja.
Un ko tad citu - apbērnoties ar pirmo, kas pagadās, neskatoties ir vai nav īstais, un beigās palikt vienai ar to sīko? Manuprāt, pilnīgi normāli ir par bērniem un kāzām domāt tad, kad ir sajūta, ka blakus īstais cilvēks. Nevis skatīties uz gadiem.

Bez pārspīlēšanas. Es nevarētu būt kopā ar sievieti no kuras nākotnē nevēlētos bērnus. Arī tad kad man bija 20 gadi. Un to var just kad esi kopā ar mīlamu cilvēku.

Nu tad neko. Jāpaliek bez bērniem, vai arī spermas banka. Nogrābt kādu vienai naktij bērna ieņemšanai neuzskatu par godīgu pret vīrieti. Iespējams tas sabojās viņa dzīvi. Iespējams viņz lielā love nevēlēsies vīrieti ar bērnu utt. Vēl var adoptēt galu galā.

Ja īstais cilvēks ir 60 gados, kā tad ar bērniem ?

Nepārspīlēsim, ja.
Un ko tad citu - apbērnoties ar pirmo, kas pagadās, neskatoties ir vai nav īstais, un beigās palikt vienai ar to sīko? Manuprāt, pilnīgi normāli ir par bērniem un kāzām domāt tad, kad ir sajūta, ka blakus īstais cilvēks. Nevis skatīties uz gadiem.
Ka arī - ne visiem dzīves mērķis ir bērni. Tik pat labi var satikt 60 gados savu īsto un kopīgi pavadīt atlikušos gadus, nevis domāt, ko nu tagad iesākt un kur tagad sīkos izraut.

Sāku domāt tad, kad satiku īsto cilvēku. Gadiem nav nozīmes.
Un jā, uzskatu, ka vispirms kāzas un tad bērni.

Ja īstais cilvēks ir 60 gados, kā tad ar bērniem ?

Sāku domāt tad, kad satiku īsto cilvēku. Gadiem nav nozīmes.
Un jā, uzskatu, ka vispirms kāzas un tad bērni.

Cik gadu vecumā jūs sākāt domāt par precībām un bērniem?

Par precībām un bērniem sāku domāt jau 17 gadu vecumā, bet nonācu pie secinājuma, ka man nekad bērnu nebūs.

Vai jūs ticat uzskatam, ka vispirms pareizāk būtu apprecēties?

Jā, bet, kā jau minēja, ka dzīvē mēdz būt savādāk.

Tā kā beidzot esmu satikusi puisi, kuram patīku ne tikai es, bet man arī viņš, tad esmu par to aizdomājusies, jā :) pēc gadiem diviem, trim noteikti vēlēšos bērniņu, arī kāzas, ğimeni :)

Par precībām domāju jau no pusaudža gadiem, bet par bērniem vispār nekad neesmu domājusi un diez vai arī domāšu. Ja nu vienīgi brīvprātīgi-piespiedu kārtā.