Citreiz brīnos kā cilvēks var palikt tāds morāls kroplis, bet tāds nu viņš palika. Mocījos ilgi un dikti un biju jau nostabilizējusies, bet šodien, kā no zila gaisa, viņš kā dzīvs (zeme atveries) māj man pieturā un taču jā, tiešām viņš. Iekšā viss sagriezās un kājas sāka drebēt, tā arī līdz veikalam neaizgāju. Gribējās jau pa seju iesist, bet graciozi pacēlu galvu un devos pa apkārtceļu mājās. Pagulēt šobrīd nevaru, visu laiku pa galvu maisās. Kāpēc man tā, bet viņš svētā mierā tur stāv un māj.
Galīgi nebija kam to izlikt :(
, ja jau nevari mierīgi uz viņu paskatīties? Par tādiem cilvēkiem man personīgi ir nospļauties, tādas sajūtas, kā Tev man būtu tad, ja būtu kādas pozitīvas jūtas.
Nu, ja es viņu vēl no sirds mīlētu vai būtu morāli izvarojusi pati, es būtu tur graciozi vidējo pacēlusi, bet te daudz dziļāk. Sāpēja dikti traki un viņš pats zina kas ar mani notika, bet te bez sirdsapziņas pārmetumiem smaida un priecājās mani satikt.
Nē, nu dieviņ tētīt, man arī prieks redzēt cilvēku , ar kuru man bija veselīgas attiecībās, kas beidzās kaut kādu tur nesaskaņu rezultātā, bet šīs te attiecības bija kaut kas īpaši šausmīgs un cilvēks pats lieliski zināja, ko dara un kādas sekas no tā izrietēja, bet te stāv un smaida!
Nu tas nebija gluži nesen, bet tas cilvēks bija tik tiešām kā jau teicu morāls kroplis, paspēja mani satraumēt visai pamatīgi, ko tik ātri arī neviena no jums tā neaizmirstu.
Atvaino manu nesaprašanu, bet nudien nevaru iedomāties, kas tāds ir jāizdara, lai izraisītu šādas emocijas?
Taču nespīdzināja Tevi, bambusus aiz nagiem nestūķeja?
Vijolīte, nu dzīve ir skarba. Es saprotu, ka Tev ir tiešām grūti šobrīd, emocijas briesmīgas. Tagad izdomā kā izlādēties. Izraudies kārtīgi vai iedzer vīna glāzi un vannā ieej. Pēc tam nomierinies un viss! Centies aizmirst.
Man (šķiet) kopš 17 gadiem ir tā, ka mana rīcība un domas ir vērstas uz pašaizsardzību. Iesaku arī Tev turpmāk būt piesardzīgākai. ;) Bet no šiem pārdzīvojumiem paliksi stiprāka un stipra paliec!, lai arī kādi cilvēki turpmāk ienāktu tavā dzīvē.
Nu es viņu akli mīlēju no visas sirds, bet viņš apgalvo, ka arī, bet tajā pašā laikā ieslēdza vannasistabā, jo traucēju viņam un viņa draugiem normāli kontaktēties tajā vakarā, atstāja naktī uz ceļa vienu, jo braukt uz mājām gribēju tikai es, nu tie tādi paši spilgtākie gadījumi, morāla izvarošana ar vārdiem tā jau bija ikdiena.
He, ticu, ka noteikti var padomāt, ka liela daļa meiteņu pārspīlēju, bet ticiet, tas nav tas gadījums. Es zinu, nu vajadzēja nospļauties un pamest, nu stulba un maza meitene mīlēju tā, ka acīs cērt, ne par ko nevarēju pamest un viss, ko saņēmu bija tāda attieksme. Pusgadu kā zombijs biju pēc tam, ik pa laikam uzpeldēja, bet kaut kā turēju sevi, jo tas bija tikai portālos, nu tagad aci pret aci bija visai liela traģēdija, it īpaši, ka viņš tā baigi draudzīgi centās, lai gan pats zina situāciju.
Neņem galvā,es arī esmu pamesta uz ielas nakts vidū,sista, iespundēta dzīvoklī,un vienīgais,kas jādara,priecāties,ka esi tikusi prom no šiem cilvēkiem :)
Ai, Vijolīt, nāks citi s-di, šitie aizmirsīsies. :)
Zinu, ka man ir ellīgs raksturs, bet nu, ieslēgt vannas istabā, par šito joku viņam šampūnā būtu kanalizācijas attīrītāju ielējusi.
Kas bijis, bijis, Tev ir tagad jauna, skaista dzīve, lai viņš māj un kaut špagatā stājas. Tu esi skaista, pārliecināta sieviete, un, nākamreiz satiekot viņu, tieši tāpat pamāj pretī un tupini savu ceļu.
Vīrieši nav tā vērti, lai bojātu savus nervus un veselību.
Nezinu gan vai to var attiecināt uz Tevi, bet varbūt Tu vēl neesi tikusi līdz dusmošanās fāzei? Tad, man šķiet, viņu ieraugot, Tu mierīgi varētu aiziet paceltu galvu un vidējo pirkstu :)
Godīgi, es nekad uz viņu neesmu dusmojusies, man ir bijis tikai sāpīgi. Bet paldies par labajiem vārdiem :)
Vienmēr mierinu sevi, ka vismaz es zinu noteikti, viņa intīmā dzīve nav ne tuvu labai :D
379
