Īre vai savs?

Man gan dzīvokļa iegāde bija kaut kas īpašs, jo tas ir par tavu naudu iegādāts (nu vismaz pirmā iemaksa), tāda nereāla sajūta, kad neticas, ka esi ticis pie tā, ko vēlējies. Man tās bija patīkamas emocijas un vēl joprojām ir. :)

nedomāju, ka vecāki, kuri bija spējīgi tādas dāvanas uzdāvināt, tagad līdz mūža galam grauzīs barankas un dzers tēju bez cukura.

Super :D:D:D

parasts pirkums

ja skatās no emociju viedokļa, nevis no dārdzības.
Protams, ka dzīvokļa iegāde prasa lielus līdzekļus un jauki, ka ir savs īpašums, bet vismaz man, tas nesagādā tādas emocijas kā kāzu diena un es ar tādu prieku tam negatavojos. Tā vienkārši ir nepieciešamība jebkuram cilvēkam - dzīvesvieta. Bet lūk kāzas ar īsto cilvēku un savienība uz mūžu tādā īpašā dienā, kur viss ir tā, kā esmu izsapņojusi, tas sagādā lieliskas emocijas, ko atcerēšos vienmēr. Ne visi to piedzīvo. Labi, jūs mani tapat nesapratīsiet, sen jau esmu sapratusi, ka es te viena tāda pāremocionāla būtne, varat nemaz neidziļināties manos tekstos. Ko lai dara, ka esmu tāda piedzimusi - emocionāla, sapņaina, romantiska.. Nauda , dzīvoklis, mašīna, racionālisms un prāts man ir svešas lietas.

man ir savs,man atsātaja vectēvs

Labi, jūs mani tapat nesapratīsiet, sen jau esmu sapratusi, ka es te viena tāda pāremocionāla būtne, varat nemaz neidziļināties manos tekstos. Ko lai dara, ka esmu tāda piedzimusi - emocionāla, sapņaina, romantiska..

Es piekrītu, ka kāzas ir emocionāls pasākums, bet es Tev pateikšu, ko redzu aizejot uz vecvecāku mājām - es redzu katru stūrīti pilnu ar atmiņām, man tek asaras par piedzīvotu tur, no priekiem. Un tieši tāpat es raugos uz mājokli, kurš būtu manā īpašumā - ar laimes sajūtu, par ģimenes ligzdu, par bērnistabu, par visu, ko šīs sienas piedzīvos.. Katrs cm mājā, būtu mans un tikai mans. Es varbūt pārāk pieķeros tām mājokļa lietām, jo man nekad nekas nav bijis mans, bet, jā, tieši tik īpašs notikums man šķiet mājokļa iegāde.

meitenes, kuras nāk no pārtikušām ģimenēm, kurām vecāki dāvina mājokļus, automašīnas un vel kāzas uzsauc, loģiski, ka šajā gadījumā viņas neskaita eiro šur vai tur, rīko tādas kāzas, kādas sirds vēlās un ar tādu greznību, kura ir ievērības cienīga

Nu man neko vecāki nav pirkuši. Ne mašīnu, ne dzīvokli, neko ievērības cienīgu. Mantojums nav. Nekā nav. Nav problēmu izdot naudu par tādām kāzām, kādas es vēlos, jo tas man IR SVARIGI un pēc tam paņemt kaut vai kredītu mājoklim. Nekad neesmu sapratusi, kas tur tik traks - ņemt kredītu, ja var to atmaksāt. Bet kā jau teicu, man emocijas valda pāri visam, nav man tik racionālas domāšanas, protams, ka cilvēkiem , kuriem prāts valda pār emocijām, liksies, ka labāk izdot 10 000 par dzīvokli, nevis par kāzām. Tas man viss skaidrs ir, ka tas ir racionālāk. Bet es nevaru tā dzīvot. Man vajag tos laimes mirkļus, ko man vajag, tad es tikai jūtu patieso dzīves garšu. Ja sēdēšu, rēķināšu, krāšu un domāšu ar galvu ( kā iespējams būtu pareizāk ) , es nejutīšos laimīga.
Galvenais, lai katrs no mums ir laimīgs - gan tas, kas nopērk savu dzīvokli, par ilgi krāto naudu, gan tas, kurš varbūt uzrīko greznas kāzas, aizlaiž savā sapņu ceļojumā, bet paņem mājoklim kredītu.

Es piekrītu, ka kāzas ir emocionāls pasākums, bet es Tev pateikšu, ko redzu aizejot uz vecvecāku mājām - es redzu katru stūrīti pilnu ar atmiņām, man tek asaras par piedzīvotu tur, no priekiem. Un tieši tāpat es raugos uz mājokli, kurš būtu manā īpašumā - ar laimes sajūtu, par ģimenes ligzdu, par bērnistabu, par visu, ko šīs sienas piedzīvos.. Katrs cm mājā, būtu mans un tikai mans. Es varbūt pārāk pieķeros tām mājokļa lietām, jo man nekad nekas nav bijis mans, bet, jā, tieši tik īpašs notikums man šķiet mājokļa iegāde.

Nu jā, es saprotu tevi. Man tā nav. Nezinu, it kā forša bērnība bijusi, bet tādas emocijas man nav kādā konkrētā vietā. Mēs esam dažādi tomēr, katram bijusi sava pieredze. Protams, es mīlu savus vecākus, vecvecākus, savas dzimtās mājas, bet kaut kā vienmēr esmu gribējusi atrast savu īsto cilvēku un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Tāpēc varbūt tas, ka kļuvu par sievu, man bija īpašs notikums.
Par nākotnes mājokli runājot, protams, es gribu savu dzīvesvietu, bet varbūt tāpēc , ka vēl līdz galam bērnus negribu, tad man nav tādas emocijas, kā tev un es to tā nesasaistu.

kampanella

Man bija mazas kazas.Bet es nerunaju par lielumu bet to, ko taja diena par konkretu summu var atlauties.

Tici man, tev bija mazas kāzas pēc tavas mērauklas, bet kopumā tās galīgi nepaiet zem nosaukuma mazas kāzas ;)
Šajā jautājumā atšķiras mēraukla pēc kādas mēra lielumu. Un manuprāt, šajā diskusijā lielumu nosaka cena. Cik atceros, tavas kāzas neizmaksāja 1000 eur ;)

Un es ar dzīvokli nesauktu par parastu vai bez emociju notikumu. Atceros cik biju priecīga, kad dabūju mūsu kopīgi īrētā dzīvokļa atslēgas, līdz ar to spēju tikai iedomāties cik ļoti, ļoti laimīga būšu dienā, kad parakstīsim papīrus par savu dzīvoklīti :)
Šī diskusija sāk kļūt neauglīga, jo kāds spēj paēst no labām emocijām, citam, lai paēstu, ir nepieciešama pārtika :) Strīdēties nav iemesls.

Ar vīru un meitu dzīvojam savā privātmājā. Pirms vēl meita nebija pieteikusies, īrējām dzīvokli.

Es arī priecājos pat tad, kad no sava 1istabas dzīvokļa aizgājām uz 2 istabu īrētu, jau tad likās tā forši.

Īrējam un krājam savam. :)

Meksikanka, paldies par sapratni.

Tēma gan cita.. atkal ķidā kampanellas kāzas. Jau žēl paliek. Es sapratu viņas domu. Nav atšķirība 30 vai 60 viesi. Dekorēt telpas un izklaidēt tāpat viesus vajaga. arī kleita nepaliek lētāka no mazāka viesu skaita. Mazas un intīmas kāzas mēdz būt dārgākas kā balagāns ar 250 viesiem siena šķūnī.

Man gan savs īpašums, gan kāzas ir vienlīdzsvarīgi. Gribu abus :D
Lai gan neesam precējušies, bet tas brīdis, kad sametat kopā savus iekrājumus kopīgam mājoklim, ir pielīdzināms gredzenam pirkstā - protams, tās ir manas izjūtas :) Uzreiz saproti, ka viss ir nopietni.

the_one, kāpēc uzreiz ķidā? Neķidā! Vienkārši izsaka viedokli, ka arī bez tūkstošiem var būt īpašas kāzas, īpaša kāzu diena, īpašas sajūtas un pilnīga laime.

Var, protams, bet kādam vajag vairāk ziedu, dārgāku kleitu un smukāku vietu īpašām sajūtām, jo tāda tā sapņu diena.

Es gan uztvēru kampanellas domu. Man kāzas gan vēl nav bijušas, bet tieši sajūtu līmenī, tas šķiet daudz svarīgāks notikums par dzīvokļa pirkšanu vai citām mantiskām lietām. Bet tas atkal nenozīmē, ka par šīm mantiskajām lietām, piemēram, dzīvokli neviens nepriecājas. Priecājas, protams, tur nav divu domu, bet dzīvoklis jeb jumts virs galvas, savā būtībā un pēc manām domām, nav nekas ekskluzīvs vai nereāli īpašs. Tā ir elementāra nepieciešamība.

the_one es neķidāju, vnk tas kā viņa katrā diskusijā uzsver greznu kāzu svarīgumu, kļūst apnicīgi :)
Turklāt katram ir sava patiesība, vienam meita, citam māte, bet kādam vispār kleita. Tas pats ir ar savu dzīvokli/māju, kāzām, bērniem utt. Mēs katrs esam savādāks un tieši tādēļ dzīvot ir tik interesanti. Ja visi gribētu visu vienādi, nebūtu dzīvei krāsas. Būtu kā Orvela 1984 ;)

the_one, es jau iepriekš teicu, ka neapšaubu, ka kādam vajag. Bet man nepatīk, ka saka, ka mazas vai ne tik dārgas kāzas ir ne tik nozīmīgas vai nerada tādas emocijas kā lielas. Zinu, ka man lielas kāzas neradītu tādas sajūtas kā manējās, jo man vispār nepatīk svinēt svētkus. Esmu bijusi lielās kāzās kā viesis - ja godīgi, tad es noguru, ja man būtu jābut galvenajai personai, tad tās būtu beigas :D Nekāda prieka!

Annie , kādam var un kādam nevar. Katram ir sava izpratne par kāzām. Nu kā var nesaprast, ka uzskati, vērtību sistēmas , priortātes un izpratne par lietām mums veidojas katram atseviški daudzu gadu garumā. To visu veido vide kādā mēs dzīvojam, mūsu vecāki, kā viņi mūs audzinājuši, apkārtējie cilvēki un daudzi citi faktori. Vienam vecāki iemācījuši, ka nauda jātaupa, ka kredītus ņemt nevar, ka kāzas ir izšķērdība. Citam atkal vecākiem ir bijusi neveiksmīga laulība un liekas, ka tas vispār nav vajadzīgs. Vēl kādam varbūt vecāki bijuši tik taupīgi, ka pašam tagad gribas tērēt naudu pa labi un kreisi. Arī pie dažādiem dzīves un komforta līmeņiem mēs esam pieraduši. Ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kas jūtas laimīgi ar ceremoniju baznīcā, bet kāds grib savā laimīgākajā dienā mūžā ko vairāk, savus mīļos apkārt, skaistāko kleitu un lieliskāko mūziku.

aloe , nu jā, te atkal katrs spriež pēc savas pieredzes. Man gan apkārtējiem pieredze tāda, ka laulība ir noturējusi attiecības, ir pārvarētas krīzes. Bet dzīvokļa pirkšana gan ir izvērtusies visādi, pat tā, ka pāris nav precējies, nopērk dzīvokli , samet kopā naudu un beigās dzīvokli paņem tas, uz kura vārda tas ir, šķiroties. Ja pērk ārlaulībā, noteikti tas jānoformē uz abiem.

kampanella, bet Tu jau iesāki pārliecināt, ka pareizi ir tā, kā patīk Tev. Un tā nav pirmā diskusija :)