Duršana tiešām sāp pārsteidzoši maz. Dūru pēcpusdienā un tajā pašā vakarā varēju diezgan normāli parunāt, sāpēja minimāli. Nākamā nedēļa bija tiešām nejauka, gan sāp, gan neērti ēst, visu laiku jāskalo un jācenšas mazāk runāt, jo visi velk uz zoba.
Mīnusi tādi, ka tiešām traucē skūpstīties un veikt citas jaukas darbības (khe-khem) ar mēli, man ļoti nepatīk ierobežotas kustības šajā ziņā. Ēdot bumbiņu uzkodu diezgan bieži, kā arī sanāk tā pati rīvēšanās gar zobiem, kad skūpsties vai speciāli spēlējies ar pīrsingu garlaicības dēļ. Ja zobu nenolauzīsi uzkožot pīrsingu, tad vismaz ar laiku pienācīgi padeldēsi emalju.
Un galvenais iemesls, kāpēc pīrsingu izņēmu - nejauka elpa palika! Nav man problēmu ar zobu higiēnu, pat ar šļircītes strūklu mēdzu caurumiņu izskalot, bet nepalīdzēja.
Nebija tā vērts vispār.
Ja neizdursi, tad tā ideja tevi visu laiku dīdīs un neliks mierā. Izdur, tad zināsi, kā tas ir. Un mēle ir tā pateicīgākā vieta, kur durt, tur caurums sadzīst ātri un arī rētas uz mēles nevienu neinteresē.