Es biju špikošanas karaliene! :D Svarīgākais bija tieši tas iespējamās pieķeršanas fakts, stresiņš par to, lai neierauga, nevis tiešām izmantošana - galva man tāpat labi strādāja, atzīmes arī bez špikošanas būtu labas.
Bet jā, man bija izstrādāts super mega mini rokraksta variants, kad vienā rūtiņu rindā varēju ierakstīt veselas septiņas rindiņas. Skolotāji bez lupas neizlasītu, bet es varēju izlasīt. Bieži šādus garadarbus turēju piedurknē. Augstskolā arī dažreiz lietoju, lai gan daudz retāk. Bet tad pie pasniedzējiem vīriešiem vilku svārkus ar caurspīdīgām zeķbiksēm un špiķeri uz augšstilbiem pielīmēti zem tām. Mans arguments šajā situācijā bija tāds, ka vīrietim pasniedzējam jau nebūtu tiesību man celt augšā svārkus un meklēt špiķeri. :D
Vēl skolas laikā man bija izgudrojums - neredzamā tinte. Te ņēmu pavisam tīru lapu, uz kuras vajadzīgo sarakstīju ar nestrādājošu pildspalvu. Kontroldarba laikā lapu izmantoju it kā pierakstiem, bet informācija bija salasāma, bet no tālienes neredzama.
Sarežģītākais špikošanas meistarstiķis man izdevās pirmajā kursā, kad vienā ļoti garlaicīgā kursā bija eksāmens, uz kuru bija jāsamācās uz 36 jautājumiem, kas, godīgi sakot, tobrīd neko īpašu neizteica, piemēram, Karla Poppera izpratne par to un to, vai tamlīdzīgi. Es mācījos, gatavoju atbildes, bet drošākam variantam ierunāju tās telefonā atsevišķi uz katru jautājumu. Tad noslēpu austiņu vadu zem drēbēm un zem matiem. Austiņas bija pārslēdzamās - pārslēdzējs pieāķēts pie krūštura. Viss izdevās. :D
Jā, bet, kļūstot vecākai, špikošana vairs nešķita tik aizraujoša, tāpēc pēdējos kursos to vairs neizmantoju. :)