Pavasarī žurnālā lasīju pārdomu vērtu lūk, ko:
Ome, kuras laimīgā diena ir pensijas saņemšanas datums, zemapziņā savam mazdēlam novēl to pašu nelielo ciparu, apziņas līmenī priecīgi vēlot viņam daudz laimes. Tādējādi, cilvēks pat negribot spēj otram novēlēt savu priekšstatu par attiecīgo lietu, vērtību, parādību (šajā gadījumā, laimi).
Aina, protams, nepievilcīga - sanāk, ka nevajag nevienam neko vēlēt, ļaujot pašam izvēlēties sev vajadzīgo. Skaidrs, ka katram pašam sava vīzija par pasaules kārtību, daudzi šādus pieņēmumus nodēvēs par pēdējām blēņām. Šādai dzīves mācībai sekojot, droši vien vajadzētu palīst zem tumšas segas, aizvilkt aizkarus un dzīvot mūžīgā nošķirtībā.
Izvēlos vidusceļu. Ja kāda persona manī izraisa nepatiku, atgrūšanas izjūtu, iespēju robežās izvairīšos no kontaktiem. Piekrītu iepriekš izskanējušam - kādu vidi veidojam, tādā dzīvojam. Ja apzināti meklējam iespēju ecēties, tāda nāks.
Par forumu - ir personas, kuru zemiskuma un rupjības līmenis pirmajā mirklī pārsteidz, pēcāk rada nožēlu. Un ne par klasisko `kāda nelaimīga, dzīvi nīstoša mātīte šitā ir`, bet gan par to, ka cilvēks iznieko laiku un sevi neauglīgām izpausmēm. Br.