Man nav tāda viena konkrēta, īsi aprakstāma iemesla. Varētu jau uzskaitīt visādas problēmas, bet tas būtu gari un nezinu, vai tam ir kāda jēga. :D
Kādu brīdi mani "cēla" draugi, kuriem nebija ar depresiju nekāds sakars, vēl arī citi cilvēki, kuri bija gājuši kam līdzīgam pāri. Sākumā domāju, ka tā var izārstēties, bet nu nevar, vismaz manā gadījumā. Tas, ka paliek labāk kāda cilvēka iespaidā, ir tikai īslaicīga ilūzija - vai arī vnk tā depresija nemaz nav bijusi tik dziļa un problemātiska. Centos arī pati sev palīdzēt ar iedvesmojošu, pasauli un psiholoģiju izprotošo literatūru, citu informāciju, visādiem uzdevumiem, kam vajadzēja man palīdzēt ikdienā, meditācijām utt. Bija arī psihoterapeiti, psihiatri, medikamenti. Tagad no visa aprakstītā ir pa mazdrusciņai. Protams, pa vidum ir periodi, kad necīnos/negribu cīnīties vispār.
Par puisi : es tavā vietā izrunātos ar viņu, pavaicātu, kādas viņam jūtas, pastāstītu par savējām, par tām bailēm utt., parunātos par nākotnes plāniem.. Ja nebūs, tad nebūs, nāks cits puisis. Kamēr būsi šajās attiecībās, kurās pat, iespējams, neesi mīlēta, tikmēr vari palaist garām sev piemērotāku vīrieti, ar kuru jutīsies mīlēta un pret kuru pašai būs spēcīgākas jūtas. Bet ja tava tagadējā puiša atbildes būs pozitīvas un iepriecinošas, tad varēsi vairs nebaidīties un varbūt sarunāsiet vairāk atvērties viens otram..
Tev nav jābaidās palikt pilnīgi vienai. Man liekas, tev jāiemācās laiku ar sevi uztvert pozitīvi, būt pašpietiekamai un priecīgai arī esot vienai. Turklāt vienmēr var atrast draugus, vajag tikai atrast sevī vēlmi. :)
Psihologs : varbūt nesanāca atrast tādu psihologu, kuram tu spētu uzticēties? Reizēm vajag pastaigāt pie vairākiem psihologiem un atrast to "savējo", ar kuru radīsies kontakts. Kā jau tu teici, tev ar draugiem vajag klikšķi (man jau liekas, ka tā ir visiem), kaut kas līdzīgs ir arī speciālistu gadījumā. Gribot izārstēties pie speciālista, ir jāatrod sevī spēks stāstīt par sevi, jo nerokoties pa savām problēmām, nemeklējot cēloņus utt. diez vai var kaut ko atrisināt. Man arī nepārāk patīk apmeklēt speciālistus, bet man savulaik ieteica uztvert to kā darbu - vnk ka vajag un viss.
Draugi : nav jau tā, ka satiekoties ar cilvēkiem, tev ir jāpastāsta viss par sevi no a līdz z. Parasti draugi nemēdz brutāli rakāties pa otra drauga dzīvi, bet gan uzklausa to, ko viņš pats uzskata par vajadzīgu stāstīt. Iespējams, ka pat tad, ja tu atrastu draugus, tu vienalga justos vientuļi un slikti, jo cilvēks pat ar visiem ntajiem draugiem var justies viens, ja viņš vnk pats par sevi jūtas slikti, ja cēlonis ir viņā pašā. Jāstrādā ar sevi.
Tās visas, protams, ir tikai manas subjektīvās domas. :)