Tā vienkārši sakot:
Visa centrā ir sirds. Sirds nodrošina asins cirkulāciju, skābekļa pārnēsāšanu un citus svarīgus procesus.
Katrai sirdij, atkarībā no trenētības, ir sava spēja izsviest skābekli. Ir pulsa robeža, līdz kurai šī sistēma darbojas veselīgi, efektīvi un progresa virzienā.
Bet, kad tu skrien savas sirds spējām neatbilstoši, radi apstākļus, kad sirds ar savu uzdevumu nespēj tikt galā un rodas anaerobi (bezskābekļa) apstākļi. Un te nav runa par kāju nespēju tikt līdzi.
Ja aerobos apstākļos (pulss ir zems, skrienot vari sarunāties, pašsajūta laba, ir sajūta, ka varētu skriet vēl un vēl) organisms, arī muskuļi tiek pietiekami apgādāti ar skābekli, treniņa laikā muskulim ir iespējas pilnveidoties, enerģijai tiek patērēti cukuri un tauki no rezervēm, tad anaeorobos apstākļos - tā kārtīgi tiek darīts pāri. Muskuļi un organisms drīzāk nevis attīstās, bet ārdās nost, izdeg, darba spējas ilgtermiņā pazūd. Vai arī, ja ir efekts, tad īslaicīgs, nevis tiek ielikta bāze.
Tipisks piemērs ir meitenes kas gadiem apmeklē augstas intensitātes aerobikas nodarbības, bet rezultāts kā nav tā nav, drīzāk rodas pretējs efekts - nespēks, darbspēju zudums utml.
Ok, tu vari teikt, ka viss ir labi, super un tā... bet skatoties dziļāk nekas super tas nav.
Vairāk nav labāk - pavisam noteikti nē.
Tādu pašu efektu:
savulaik tieši ar skriešanu bija forši rezultāti
var panāk arī mierīgākos apstākļos. Skrējiens 5min/ km ir ātrs ātrums tievēšanas procesam, it sevišķi skriešanā netrenētam cilvēkam.
Lai progresētu, anaerobajā zonā vajag kādreiz ieskriet, bet, kā treneri saka, ne ilgāk kā 4min no vietas.