Cilvēku vienaldzība

Nekad neesmu redzējusi ne avāriju, ne tādu situāciju, lai zvanītu policijai vai ātrajiem. Savā mazpilsētā nevienam klāt neeju, jo tie, kas vārtās pa zemi, tur vārtās katru otro dienu un es jau pēc drēbēm zinu, ka tas ir kaimiņš, kurš aizgājis zapojā. Rīgā arī tādus cilvēkus redzu teju katru dienu un ne prātā nenāk zvanīt ātrajiem. Ja reiz pienāks ārkārtas situācija, ceru neapjukt un piezvanīt glābšanas dienestiem.

Man vēl tāds gadījums nav bijis, bet domāju, ka klāt pieietu un mēģinātu palīdzēt, ja vien jau tāpat nebūtu redzams, ka nodzēries bomzis (un to var redzēt uzreiz). Vienmēr eju palīdzēt dzīvniekiem. Reiz manā acu priekšā notrieca suni. Pāris sekundes viņš tur paraustījās un nomira ceļa vidū pie dzīvas satiksmes. Es nevarēju viņu tur atstāt, citi stāvēja un skatījās. Bija bail iet uz ceļa, kamēr tur tās mašīnas brauc, bet tomēr gāju. Labi, ka līdzi bija sporta dvielis, ar tā palīdzību tad arī nogādāju viņu zālītē.

Bet vislabākais bija tas, ka kamēr es tur stāvēju raudādama ceļa malā un domāju, kā lai uziet uz ceļa, dabū viņu nost tā, ka mani pašu nenotriec, viens vīrietis pusmūžā pienāca klāt un jautāja, vai tas ir mans suns - tad laikam palīdzētu. Pateicu, ka nē, tad aizgāja projām. Forši.

Varu atbildēt par sevi, ka esmu gan palikusi vienaldzīgāka. Esmu ļoti regulāri (gandrīz katru dienu) Origo apkaimē un ne tādus vien skatus esmu redzējusi, ka pret bomžiem, narkomāniem un pārdzērušiem cilvēkiem tiešām palieku vienaldzīga. Es nejaucos tur un ja guļ ar asiņainu seju, tad lai guļ.
Uzrakstīju pārāk skarbi, bet ja tu katru dienu redzi, ka ar neadekvātiem cilvēkiem tas parasti notiek, tad nemaz tādiem negribas palīdzēt.
Protams, iepriekšminētais neattiecas uz normāliem, parastiem cilvēkiem, tādiem es bez ierunām palīdzu. Un esmu novērojusi, ka cilvēkiem vienkārši nepieciešama bara instinkta sajūta, jo cik reizes nav bijis tā, ka es pirmā pieskrienu palīdzēt un tad uzrodas arī pārējie, kuri ir ar mieru palīdzēt.

Mana sirdsapziņa nav tā tīrākā - nevaru teikt, ka es visiem palīdzu, bet ļoti reti gadās redzēt, ka kādam tā palīdzība reāli ir vajadzīga.
Reiz, kad man bija 7 vai 8 gadi, un netālu no manas mājas gulēja kāds vīrietis, ar draudzeni piezvanījām ātrajiem. Ātrie atbrauca un palīdzēja.
No bezpajumtniekiem un dzērājiem man ir bail. Esmu pāris reizes redzējusi, kā cilvēks, kurš ir galīgā pālī, vafelē utml., nokrīt, bet nekad nav ienācis prātā palīdzēt, jo no tādiem tipiem man ir reāli bail. Piebildīšu, ka izskatījās pēc rūdītiem alkoholiķiem, bet neņemos to apgalvot.

Neeju garām, ja kādam ir nepieciešama palīdzība. Vasaras sākumā bija gadījums, kad sēdēju parkā uz soliņa, kad pēkšņi redzu, ka vīrietis gados noveļas uz sāniem un nokrīt no soliņa. Izskatījās pēc bezpajumtnieka. Devos klāt, palīdzēju piecelties, uzklausīju vīrieti, kurš stāstīja, ka viņam nepieciešams nokļūt līdz vietai, kura bija aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā. Tā nu ņēmu večuku pie rokas un gājām. Lieki teikt, ka visi apkārt esošie stāvēja un skatījās gan uz to kā vīrieti centos piecelt, gan kā kopā gājām prom. Skatieni no sērijas "ak, tas jau smirdīgs bezpajumtnieks, neķeršos nemaz klāt, lai guļ tur cik ilgi grib", taču man kaut kā ir vienalga - iedzēris cilvēks vai nē, turīgs vai pilnīgs nabags, nokritis tāpēc, ka palicis slikti vai vienkārši pa daudz paņēmis uz krūts. Cilvēks paliek cilvēks un ja vajadzīga palīdzība, tad tur vairs nešķiro pēc materiālā stāvokļa utt.
Vispār skumji, jo ļoti, ļoti bieži esmu latviešu vidū novērojusi šausmīgu vienaldzību. Vieglāk noskatīties no malas, vēl ar telefonu kamerām pafilmēt, nekā pašiem palīdzēt. Ja visi tādi būsim, tad vai vērts brīnīties kur mūsdienās pazūd cilvēcība?