Cilvēku vienaldzība

Dziļi atmiņā iespiedusies krievu filma "чёрная молния", kur puisis glābējai vienaldzīgi pateica "03 - звонок безплатный", bet izrādījās, ka glābt vajadzēja puiša tēvu. Respektīvi, karma ir maita, nekad nezini, kad palīdzību vajadzēs tev pašam. Tāpēc cenšos kaut piezvanīt 112, lai kāds par nelaimīgo parūpējas, pat ja tas ir bomzis miljons plusu.


Dzive vienmer atspēlējas tiem " gudrajiem" par ko lecās to agri vai velu dabu no dzives. pat miljonari ir par moziem kluvusi.

Pēdējo reizi, kad centos palīdzēt dabūju dusmu pilnu seju no, kā man šķita, cilvēka kuram vajag palīdzību.. :D Eju ar savu mazo vīrieti pastaigā, skatos guļ, par krūmiem nenosauksi nu ceļa malā.. zolīds džinsa biksiņās (tīrās) apstājos un zvanu pašvaldībai, guļošais ka izdzirdēja vārdu policija tā kā bulta augšā.. un kājas pār pleciem, veltīdams man niknu skatienu, ka es gulēt traucēju.. :D

Pati arī kā visi - varēji stāt malā un iet palīdzēt. Nav ko šausmināties tad.

+
Nesen kaimiņvalstī ejot pāri pārejai, arī izkrita onkulis no ratiņiem, viņam paralizētas kājas laikam bija, jo kustējās tikai rokas. Es biju viena (un sveru aptuveni uz pusi mazak kā viņš), kas lika viņu atpakaļ krēslā. Mašīnas apbrauca mūs, vienīgi divas sievietes pateica kā pareizi tās kājas ielikt, bet cēlu un liku viena. Tajā brīdī nedomāju par to, pēc tam nesapratu, kā vispār iecēlu viņu, laikam adrenalīna pieplūdums no situācijas.
Man ir kauns par vienaldzīgiem cilvēkiem, reizēm arī par sevi, jo ne 100 % visās situācijās esmu spējusi rīkoties atbilsoši - palīdzot, bet es ilgi šaustu sevi pēc tam, vieglāk ir palīdzēt.

Līze - toties tev sirdsapziņa mierīga, ka pilsoņa pienākums izpildīts :D

ddelirium
Kāda starpība kādā virzienā un ar ko Tu brauci? Tava vienaldzības pakāpe līdzvērtīga!

Par tēmu - esmu palīdzējusi vecam opītim, kurš Stradiņa Universitātē paklupa un pārsita kāju, dabūja ārēju lūzumu un pārsita vēnu. Notika tas ēdnīcā pie skatuves, kur visi turpināja pusdienot sačukstoties. Izsaucu ātros un turēju ciet vēnu. Izrādījās, ka opītim ir 83 gadi, viņš slikti dzird, runā tikai krieviski, turklāt pats nesaprata, ko dara Universitātē.

Es diemžēl šādās situācijās esmu vienaldzīga laikam vairāk. It sevišķi, ja tie ir bezpajumtnieki / dzērāji. Arī dzīvnieki man nav ļoti mīļi.
Bet gribētos vairāk palīdzēt apkārtējiem šādās situācijās un arī prieks par tiem , kas to jau dara.

Vakar sanāca būt Matīsa tirgus rajonā un man liekas, ka redzēju to vīrieti ratiņkrēslā. Vispār vakar tajā rajonā bija daudzi bezpajumtnieki un dzērāji. Tieši atceros, ka novērsos, skats nebija tas labākais.
Ikdienā gan maz uzturos šajos rajonos, arī Stacijas apkārtnē cenšos uzturēties maz, ļoti nepatīk tādas vietas, kur uzturās dzērāji / bezpajumtnieki.

njā, šito no daudziem dzirdu, ka visi tik vienaldzīgi, nepalīdz tādos gadījumos utt., es, savukārt, visur, kur esmu redzējusi ko tādu, tieši redzu, kā citiem rūp, jo parasti palīdz nevis viens, bet vairāki (ja ne visi) apkārtējie. Varbūt tas tāds bara instinkts - ja neviens nepalīdz, tad neviens, ja viens palīdz, tad uzreiz visi.

Pati izvērtēju - pārsvarā visiem palīdzu, bet nesen tieši redzēju, kā viens nereāli piedzēries streipuļoja un nogūlās/apkrita (nevarēja īsti saprast) zālienā, tur es, piemēram, nemaz tuvumā negāju.

Atceros gadiijumu kad pilseetaa pie baara saduura vienu viirieti, vins tur guleeja asins pelkee, apkaart cilveeki staav, filmee ar mob, un neviens pat nav izsaucis aatros. Ar draudzeni pazvaniijaam, bet par velu jau bija, vins slumniicaa nomira.

Cenšos palīdzēt, cik nu manos spēkos.
Nesen arī, no pansionāta pastaigā izgājis onkulis bija. Nu pēc skata galīgi neizskatās tā, ka gribētos iet klāt, bet zinu, ka onkulim vairs neviena nav, diezgan daudz veselības problēmas, invaliditāte arī, ja nemaldos - gribēja pāriet pāri ielai,bet nav spieķītis. Ejot bez spieķīša mēdz krist. Un tā nu stostījās, nezināja, iet uz priekšu kaut kā un riskēt krist mašīnām zem riepām, vai tik sapņot par tikšanu pāri. Pagāja garām vesels bars cilvēku, kas vēl atskatījās uz viņu šķībām acīm. Tad nu gāju piedāvāt savu palīdzību, lai pārietu pāri ielai. Protams, dusmīgi autovadītāji, kad lēnām virzījāmies uz priekšu, jo tiem jau zaļais bija iededzies, bet es tik stāstīju onkulim, ka tas nekas, lai nesteidzas, bet labāk stabilākus soļus liek.
Vēl ziemas laikā esmu stājusies malā, lai stutētu onkulīšus augšā, kas paslīdējuši un nokrituši, bet neviens nepalīdzot. Protams, var padomāt, ka tāds - ne tāds cilvēks piedzēries pa zemi vārtās, bet patiesībā cilvēks, kas izmisumā cenšas uzstutēties, bet kājas slīd un nesanāk. Viens pat pastāstīja, ka vairākas stundas atpakaļ jau tur nokritis, bet visi braucot garām, tad nu bija ļoti pateicīgs, ka piestāju. Utt.
Arī tādiem, kas piedzērušies esmu līdzējusi. Rāvusi nost no ceļa, kad mašīnas ''spiež grīdā'', lai pa dzelteno vēl tiktu pāri, bet tam, kas apreibis, baigi zeme šūpo un velk tieši uz tiem kapotiem.
Visādi bijis. Uzskatu, ka ir jāpalīdz, ja var palīdzēt. Ja nepalīdz, tad tas ir uz jūsu sirdsapziņu, ja kas slikts notiek.

Nodzērušos bezpajumtniekus var atpazīt uzreiz, tiem nepalīdzu. Kāpēc jāpalīdz, ja viņi paši sevi dzen kapā?

Kādreiz tiešām nepievērsu tādu uzmanību, kurš un vai tur guļ vai neguļ, bet, nez, kaut kāds klikšķis bija un iedomājos, ka, ja es būtu tādā situācijā un visi garām paietu, nu, mazums, kaut vai vasarā karstumā slikti paliek, galva sareibst vai vēl kaut kas, nebūtu taču forši.
Kā arī - internetā tagad klejo vairāki video ar šādiem soc. eksperimentiem un tas tik briesmīgi izskatās, kad visi paiet garām, kāds atskatās, bet tomēr paiet garām, no malas tiešām pretīgi skatīties un tad padomāju, cik pretīgi būtu, ja pati tā vienkārši garām kādam paietu, pat necenšoties noskaidrot, vai vajag palīdzību.

Kā arī - neattaisnoju savu paiešanu garām ar to, ka kāds cits jau noteikti palīdzēs. Bet ja nu visi tā padomā - kāds cits jau palīdzēs? Vai tad labāk nav rādīt piemēru kādam palīdzot uzreiz un tajā brīdī? Kaut vai pieiet klāt un pajautāt.

Ja nepalīdz, tad tas ir uz jūsu sirdsapziņu, ja kas slikts notiek.

Manuprāt, tas ir par daudz pārspīlēti un dramatiski. Neuzskatu, ka man vajadzētu būt atbildīgai par to, ka kāds pārdzēris jēgu pats paiet zem auto un es neskrēju puskilometru atpakaļ viņu glābt, riskējot pati tik pagrūsta uz ceļa. Mazāk dzert vajag, jo man neliekas, ka man tādam tipam vajadzētu iet klāt, likt rokas klāt un speciāli nelaimi meklēt.
Tas pats ar bomžiem.

Šodien gāju caur Origo, papriekšu gāja jauna sieviete, runāja pa telefonu un pēkšņi histērijā sāka raudāt. Tādā histēriskā, sāpīgā balsī. Man tik žēl palika, acīs pašai asaras. Noturējos, lai nepieietu klāt, tad tomēr izgāju no veikala un atkal viņu redzēju, bet jau runāj apsargs. Cik sapratu pēc viņas stāstītā esot nomiris kāds ļoti tuvs cilvēks. Nepatīkama sajūta:(

Reiz par mata tiesu izvairījāmies no smagas avārijas. Abu pārējo mašīnu šoferi gan cieta diezgan smagi, pa ceļu sadauzīto auto atlūzas, stikli un tādas lietas, abas mašīnas grāvjos. Garām pabrauca desmitiem citu auto (nepārspīlēju), apstājās vēl tikai 1 auto - palīdzēt novākt no ceļa tās atlūzas, lai citi var turpināt ceļu un skrēja pie šoferiem. Pārējie brauca garām, filmēja un uzjautrinājās par to, ka ieraudzījuši tādu avāriju. Apstāties un nofilmēt bija laiks. Vismaz piedāvāt palīdzību cilvēkam, kurš tikko izrāpies no sasista auto un acīmredzami ir cietis, laika nebija. Vēl nebija ieradušies ne ātrie, ne policija, neviens. Tik, cik mūsu mašīnas šoferis un vēl otrs, kurš apstājās, darīja, ko varēja.

Tajā brīdī tik pretīgi sajutos to visu filmētāju vietā, ka tagad pat gribēdama nespētu tā vienkārši paiet garām.

Godīgi? Es vienmēr tādās situācijās nobīstos.

Ar mani ir taa pat. Es nekad svesam cilveekam klaat neesmu gaajusi un neiesu. Vieniigais, ko noteikti dariitu, ir saukto aatro paliidziibu, ja liktos, ka vinjam taa ir nepieciesama.

marchixa
Jā, šādu situāciju arī esmu redzējusi. Kad biju maza (kādi 8 gadi), braucām pa šoseju un burtiski pāris minūtes pirms tam ļoti smaga avārija bija notikusi, viena mašīna kokā, otra neatceros, kur bija. Atceros, kad jau izsaucām policiju un ātros, jo cilvēki bija izdzīvojuši, pēkšņi tādi bari ar cilvēkiem parādījās, daudzi ar suņiem gāja pastaigās, baigi interesanti visiem bija cita nelaimē noskatīties.

Manuprāt, tas ir par daudz pārspīlēti un dramatiski. Neuzskatu, ka man vajadzētu būt atbildīgai par to, ka kāds pārdzēris jēgu pats paiet zem auto un es neskrēju puskilometru atpakaļ viņu glābt, riskējot pati tik pagrūsta uz ceļa.

Man gan tas nešķiet pārspīlēti, bet runājot par tiem, kuriem acīmredzami, kaut kas ar veselību noticis. Ja tādā gadījumā paliek vienaldzīgs un tikai skatās virsū ka sliktāk paliek, manuprāt, var vainot to, ka nekas netiek darīts, kaut pazvanīts ātrajiem.
Puskilometru skrienot gan neko nepaglābtu, ja cilvēks ''šūpojas''. Tas ''leciens'' notiek acumirklī. Ja esi blakus, tad vari pieturēt, paraut atpakaļ, bet nevis skatīties kā šis gāžas uz ceļa.
Es biju vairāk domājusi situācijas, kad tiešām esi tas, kas var palīdzēt uzreiz ārkārtas situācijā. Ja nespēj, tad izsauc kādu, kas spēs. Nu tā kaut kā. :) Nevaram jau visus izglābt, bet noskatīties uz to kā cilvēks iet bojā arī nav gluži labs darbs.

Noteikti ietu klāt. Manā ģimenē ir ieaudzināts, ka ir jāpalīdz nelaimē cietušam.
Vakar tētis arī ģībušu meiteni uz rokām nesis un sagaidījis ātros. Manuprāt, tas ir tikai cilvēcīgi.
Pašai arī ir gadījies gan palīdzēt, gan saukt ātros. Tā kā +/- esmu saistīta ar medicīnu, vismaz zinu, ko darīt attiecīgā situācijā.

Cilvēkus,kas vārtās pa zemi vai paliek slikti esmu redzējusi 2x.Vienreiz Rīgas autoostā bomzim(vai varbūt vienkārši trūcīgajam)ar vienu kāju bija laikam epilepsijas lēkme.Kāds puisis uzreiz zvanija ātrajiem,cits apgrieza viņu uz vēdera,lai neaizrijas ar mēli.
Otrs bija manā pilsētā,kur zināms alkoholiķis gulēja uz trotuāra.Pagāju garām,bet drīz pēc manis piesteidzās sieviete,kura man veltija ne visai glaimojošus vārdus,ka es pie tā cilvēka nepiegāju.Iespējams,ka ja nezinātu,ka dzer viņš teju katru dienu( mans draugs šo ir arī vienreiz mājās vedis,jo bija aizgājis ciemos pie manas māsīcas patēva un pierijies līdz tādai pat stadijai) un kā dzer,būtu arī piegājusi,bet tā,lai dzer un vārtās,kur grib.Pats vainīgs