Rīts iesākās ar dziļām domām par laimi, vientulību, pašpietiekamību un attiecībām. Ar puisi esmu kopā 4 mēnešus, vinš ir pirmais visādā ziņā. Agrāk biju ļoti pašpietiekama, bija man labi, kad biju brīva. Sākot attiecības baidijos, ka varētu ļoti pieķerties cilvēkam un būt sāpīgi, bet tai sajūtai tomēr ļāvos un jūtos tuva. Plus pēdējā mēneša laikā mainijies draugu loks- vairs nav tādu labāko, to, protams, pārdzīvoju un skumu, bet, lai kā tas izklausītos, bija gaidāms, jo pēdējā gada laikā mums vairs nebija kopīgu interešu un bija cita vērtību skala.... Draugi mainas, ir skumji,jo daudz kas piedzīvots, bet zinu, ka šādi būs labāk, jo ir cilvēki, kas velk uz leju, tāpēc no vienas puses tas varbūt pat beigās ir labi.... Tā tāda atkāpīte. Dēļ šiem pēdējā lika notikumiem, jūtos vientuļi. Laiku, kad biju brīva es tā tik bieži nejutos, kaut draugu man nav un nebija daudz. Tagad man vairāk ir paziņu, nekā draugu, bet ir puisis, bet šī sajūta ir, un viņa ir graujoša. Draugam šorīt aizejot uz lekcijām, paliku viena un domaaju, kāpēc tā ir? Es vairs neesmu pašpietiekama? Kā lai atgūst līdzsvaru savā sajūtu pasaulee? Es saprotu, ka tas ir darbs pašai ar sevi, bet tas nemaina to, ka dažreiz jūtos lēta, varbūt tāpēc, ka ar puisi nav tik dziļš emocionāls kontakts, bet ir vairāk fiziskaa? Dažreiz domāju, kas ir mūsu attiecību pamatā, un manī zogas šaubas, kaut puisis ir vairākkārt pierādijis, ka esmu ļoti svarīga viņam. Vai ir iespējams, ka šo mēnešu laikā man vienkārši ir palicis zemāks pašvērtējums? Izklausas pēc murga, jo pati neizprotu sevi, tāpēc ceru, ka kāda izteiks savu viedokli par šo visu, vai domas no malas, jo šādi pārdomu brīži gadās ik pa laikam pēdējā laikā, un liek justies tā, itkā būtu apmaldījusies pati savā dzīvē. :) Varbūt visas šīs pārdomas nāk dēļ visām pārmaiņām?
124
