īstais.

Dzērājs jau viņš nav. Vispār dzer reti, bet nu vienmēr ka sanāk iedzert, tā meklē kašķi un runā kaut kādu sviestu, pilnīgi liekas, ka viņam sava pasaule, ko viņš pats tikai saprot. :D


Un tas otrs- psiholoģiski nestabils... Nez... Zini, no malas tiešām ļoti komunikabls un aizdomīgi laba garastāvoklī, kur kut kas notiek, tur vienmēr šis jau priekšā, mūsu pilsēta visi viņu zin un neviens nemeklē ar viņu kašķi un speciāli virsū neskrien, dīvainākais ir tas, ka viņš patīk ne tikai meitenēm, bet arī vīriešiem, viņi nu tiiik draudzīgi ir pret viņu, ka es saprast nevaru- kas viņā ir vairāk kā citos? Kapēc viņam cilvēki tā apkārt līdz un tiešām, burtiski apkārt līp. Piemēram, aizejam kopā uz balli, visi zālē konkrēti sāk blenzt virsū tikko kā viņš ienāk telpā, es kā fons viņam jutos. :D Pirms vispār ar viņu tikam līdz tai zālei, viņu jau priekšnamā kaut kādi puiši viņu vikla aiz stūra puiši, ar tekstu- Ooo! Čav, tu arī te?!?! Nāc iedzert.

Kā jūs domājat ir iespējams nodzīvot ar vienu vīrieti visu dzīvi un reāli viņu arī gribēt?

Var arī nedzīvot kopā, bet no sirds, tā pa īstam kādu mīlēt - tam es ticu pat ļoti, jo esmu dzīvē satikusi tādus cilvēkus ar līdzīgiem stāstiem.

Kopumā it kā piekrītu, it kā nē. Par sevi neņemos spriest, arī 12 gados mans sirdsāķītis bija mans īstais un vienīgais. Par to, kurš ir mans īstais domāšu tad, kad būs uzkrājusies lielāka dzīves pieredze, tad arī būs tā, kā šajā teicienā: время покажет кто - друг, кто - враг, а кто просто так... Gribās jau ticēt, ka pašreizējais vīrietis ir mans īstais, bet dažreiz dzīve izspēlē tādus pagriezienus, kādi pat sapņos nerādās..

Tas nevar izdoties, ja to grib tikai viens. Pie kam, pie tā ir jāstrādā, ne tikai pie problēmu risināšanas, bet arī pie vienkāršiem sīkumiem, kas otrā to mīlestību uztur. Ja tas nenāk no abiem, nekas nesanāks.
Mūsdienās gan cilvēki vairs īpaši necenšas strādāt pie attiecībām. Egoisms ņem virsroku un liekas, ka ir vieglāk atrast citu, nekā labot to, kas ir.

Nodzīvot gadus un saprast, ka būtībā esi aizvadījis dzīvi bez mīlestības. Vai tiešām mīlestība ir ilūzija, jeb vārbūt mīlestība un pieradums ir sinonīmi?

Nevajag ņemt piemēru no romantiskām filmām.
Mīlestība un labas attiecība nav dāvana, bet kopīga smaga darba rezultāts. Kas tam spēj tikt cauri, tiem balvā ir mīlestība, patika, pievilkšanās daudzu gadu garumā.

Tas ka ārēji daudzi pāri neizskatās kā saistīti ar lielo mīlestību nenozīmē ka tās nav. Ļoti iespējams ka tas izskatās ka sadzīvošana vai pieradums, bet tu jau nezini kas ir viņu sirdīs.

Es nelasīju citus komentārus, bet Sema, es domāju, ka eksistē, es zinu tādus pārus, kas ir laimīgi arī pēc vairākiem gadiem, un viņu attiecību laime ir tā, ka viņus vienos ne jau materiālas lietas, vai bērns, bet kaut kas vairāk, viņi dara daudz ko kopā, viņi viens otru papildina, hobiji līdzīgi, intereses, dullums, un viņi iet roku rokā to ceļu, kopīgas idejas un skatījums. Man šķiet, ka tā arī ir tā laimes atslēga, ka cilvēki ir kopā kā komanda, kā draugi, kā mīlestības partneri.
Visbiežāk šķiet izjūk attiecības, kur tās kļūst jau kā pieradums, kā ikdiena, kur ir viens un tas pats, mājas, darbs, vakariņas, mājas, darbs, vakariņas, okey, ceļojums pāris reizes gadā, bet nav nekas vienojošs, tāds ko dara abi kopā un kur viņi viens otru saprot ļoti labi.

tad kad ir tāda rutīna, tad pamazām sāk attālināties, katrs pieķeras kaut kam citam un viss, tās ir attiecību beigas, un tieši tādas beigas ir daudziem jau ap 40 gadiem.
Es gan negribu piekrist, ka sajukušas attiecības, kurās nejūties laimīgs un nav vairs tas būtu jālāpa, ja ir pārliecība, ka viss beidzies, tad jāiet katram savu ceļu, mums nav jāpiespiežas būt kopā ar kādu tikai tāpēc, ka ja ies katru ceļu, tas būs egoisms, neņemot vērā savas sajūtas.

Es savu vīru bezgalīgi mīlu. Protams, ka viņam ir savi mīnusi, raksturs ir diezgan smags, bet tā mana mīlestība liekas nekad nebeigsies, dēļ tā, ka neesmu vēl iepazinusi tik godīgu un uzticamu cilvēku, kas ir pats svarīgākais, manuprāt, attiecības. Lai gan neesmu vairs naiva un saprotu, ka dzīve mēdz izspēlēt dažādus jokus. Vienīgi piekrītu, ka nelaimīgās attiecībās nekad nav nākotnes, bieži vien sievietes sevi moka dēļ cerībām. Tā kā man bija bijušajās attiecībās.

Protams, ar gadiem ejot tā dzirkstele starp abiem paliek vājāka. To ietekmē daudzas lietas, piemēram, tas, ka partneri sākam pieņemt par pašsaprotamu lietu, un no tā ir grūti izbēgt ikvienās attiecībās. Tomēr mūsdienās cilvēki nemāk un negrib risināt problēmas. Protams, ka negrib, jo tas ir sarežģīti, tur ir jāiegulda ilgtermiņa darbs ar sevi un partneri kopā. Vieglāk ir pie pirmajām problēmām sākt skatīties pa malām un meklēt jaunu partneri, ko nav grūti atrast. Nekā apsēsties vienam pret otru, izrunāties, izdomāt, ko darīt tālāk. Bet kā jau teicu tas ir liels darbs, vieglāk ir aizbēgt no problēmām. Un attiecībās ir jāiemācās RUNĀT!!!

Vēl gribu piebilst, nekas no attiecību uzlabošanas un glābšanas neizdosies, ja to vairs vēlas tikai viens no partneriem.

grūti spiest..

pirms pāris gadiem man bija pusis, par kuru es biju sajūsmā, tiešām domāju, ka jā - īstais.. bet tā bija tikai no manas puses.. lai arī puisis mācēja būt jauks, gādīgs un mīļš, tāds viņš bija ne tikai pret mani, bet, kā beigās izrādījās, vēl dažām.. tad nu es salūzu un ilgi nebija vsp normālu attiecību..

tgd ir cits, arī burvīgs puisis, gadu jau kopā dzīvojam, ir tā sajūta, ka jā, bet to rādīs dzīve, kā viss izvērtīsies..

Mīlestība ir,bija un būs! Kā arī ir iespējams satikt to vienu vienīgo. Tikai ir jāsaprot tas,ka NEKAS nav perfekts un arī nebūs. Visam ir savs laiks un arī jāiegūlda daudz darba, ticības, emociju, centības un rūpju. Jo mīlestība jau nevairojas no zila gaisa! Ir savi kāpumi, kritumi,bet ja abi cilvēki - pāris spēj tikt tam pāri, tad tas ir gana labs pierādījums tam,ka viss ir tik nopietni cik tam vajadzētu būt.

Un es ticu lielajai mūža mīlestībai! :)

Uzskatu, ka mīlestība sākas un beidzas galvā.Nevar gribēt, ka tā bez īpašas piepūles, piedomāšanas par otru, nenomirs ikdienas dzīvē. Tas ir liels darbs, kurš sākas paša domās- cik ļoti veltīsi uzmanību attiecībām vai vienkārši plūdīsi pa dzīvi, uztverot otru cilvēku kā pašsaprotamu. Tad beigsies mīlestība pat šķietami vislabākajās attiecībās. Bet vispār- jā, ticu rozā (vai ne tik rozā) brillēm daudzu gadu garumā!

"Lai mēs varētu palikt kopā, vajagot vēlēties ļoti."

Rozā brillēm visu attiecību garumā neticu - protams, ir izņēmumi, bet kopumā - nē. Mīlestībai - ticu. Jā, ir kāpumi un kritumi, tomēr, ja cilvēki apzinās, ka tas otrais cilvēks blakus ir svarīgs, tad viss ir pārvarams un nekur mīlestība nepazūd.

Es domāju, ka ir iespējams vairākas reizes iemīlēties vienā un tai pašā cilvēkā vairāku gadu garumā .. esmu pārliecināts, ka ar savu īsto sievieti nodzīvošu kopā visu mūžu, cik nu būs kaulainā devusi, un joprojām mīlēšu viņu arī vecu, krunkainu un knapi kustošu.
Tagad tik viņu vajadzētu satikt ..

Parakstos zem katra ^^ vārda :) nu, tikai, protams, man vīrieti blakus un cerams, ka to īsto ar esmu atradusi :D

Kaut vai paskatoties, cik ļoti mani vecvecāki mīl viens otru joprojām. Vai arī kā otrs vectēvs vēl aiz vien ar asarām acīs stāsta par vecomammu, kura ir aizsaulē. Kā viņā iemīlējās, kā viņa spītējās sākumā, kā viņš viņu iekaroja un cik ļoti viņam viņas pietrūkst... tādos brīžos sirds sažņaudzas un gribi vai negribi sāc ticēt mūžīgai mīlestība (l)

Es laikam neticu, ka rozā briļļu periods var būt mūžīgs. Cilvēki saietu sviestā tā dzīvojot :D
Un man šķiet, ka mūsdienās pārāk daudzi izšķiras rutīnas dēļ.