slikta dūša sabiesriskajā transportā

man tā bija līdz 9.klasei.
Palīdzēja pretvemšanas tabletes (pareizi jālieto!)
Vēl palīdz ingvers - ingvera tēja pudelē/termosā, ingvergabaliņa sūkāšana, utt. Piparmētru konfektes.
Sēdēt kaut kur priekšā un skatīties visu laiku taisni uz ceļu. Neko nelasīt, neskatīties pa malām.

Neko nelasīt, neskatīties pa malām.

Tas gan.. Ja paņemu kādu žurnālu/grāmatu rokās vai telefonā mēģinu uzrakstīt sms, paliek vēl sliktāk.

Krustbērnam palīdz piparmētru ledenes.

Paldies, būs katrā somā jātur sauja ar piparmētru končām! :)

Man arī tā bija, līdz sānāca vairāk izmantot sabiedrisko transportu un tad pamazām nelabumi sāka atkāpties un tgd viss ir kārtībā! :) Varu droši braukt, neraizējoties, ka var palikt slikti... Arī lietoju tabletes pret sliktu dūšu, reizēm palīdzēja, reizēm- ne. Līdzēja eikalipta košļājamās gumijas un gulēšana.

Daudzi, kam tā ir bijis saka, ka ar gadiem tas pārejot, jo nostabilizējas balsta un kustību aparāts..

Man pavisam traki tā bija bērnībā, vēl taagd atceros.. Kad ar mammu braucām kaut kādās ekskursijās ar autobusu, vienmēr sēdināja mani priekšā, iedeva tabletes un lika skatīties tikai taisni! :D Tad šajos pēdējos gados kaut kā bija labāk palicis, īsti nevarēju sūdzēties.. Taču, tagad atkal ir tā, ka neizturami..

Ja nelīdz parastās tabletes, vari pamēģināt ingvera tabletes. :)

Atceros, kā bērnībā varēju sēdēt tikai priekšā. Pēc laika pusaudžu gados tas pārgāja un varēju sēdēt kaut pēdējā solā. Tagad atkal nav vairs tik labi, bet brīžiem - cenšos sēdēt līdz vidum ne tālāk.
Var aptiekā pajautāt tabletes pret sliktu dūšu. Ja neesi dzērusi, tad varbūt vairāk palīdzēs, jo organisms nebūs pieradis pie viņām. Ja vajag varu vienas ieteikt, kuras drošības pēc šad tad iedzeru.

booom, jā, uzraksti, lūdzu, nosaukumu! :)

Šitās:

Lai ārstētu reiboņa stāvokļus, vemšanas kairinājumu un vemšanu, kuru iemesli ir dažādi, kā arī ceļojuma slimību.

Nestabils vestibulārais aparāts-tas vainojams! Skolas vecumā jo īpaši izpaudās! Pat 20km sabiedriskajā, bija mokoši! Tika Izmēģināti visi šeit uzskaitītie palīglīdzekļi. Ā, atceros tās mokas- pat ekskursijās negribēju braukt, jo zināju kas sagaida.
Interesanti(un pretīgi :D), ka man palīdzēja izvemšanās- pēc tam kaut visu dienu varēju autobusā sēdēt, slikti vairs nebija!
Šī iemesla dēļ joprojām neesmu saņēmusies kruīzam-bail, ka varētu mocīties visu braucienu, bet nepamēģinot jau neuzzināt..

Liels paldies, booom! :)

Ā, atceros tās mokas- pat ekskursijās negribēju braukt, jo zināju kas sagaida.

Hahaha, man bija tieši tā pat! :D

Šī iemesla dēļ joprojām neesmu saņēmusies kruīzam-bail, ka varētu mocīties visu braucienu

Kruīzā esmu braukusi.. Viss atkarīgs no tā, cik ļoti to kuģi šūpo.. Atceros, ka turpceļā bija pavisam labi, bet atpakaļceļā es gulēju un nekustējos!! :D

Par kruīzu vēl domāju, ka mož, slikti tomēr nebūtu, jo sabiedriskajā slikti vairs nav/nebija. Kaut gan ar autobusu neesmu pārvietojusies vismaz 5 gadus...

Kad biju sīka varēju braukāt cik uziet nebija slikti, bet tad pusaudžu gados līdz kādiem 17 vai 18 gadiem neizturami bija nekur nevarēju ar sabiedrisko aizbraukt, citreiz pat ar mašīnu bija grūti.
Ar laiku iemanījos vienmēr turēt blakus mentola končas. Nedaudz labāk jutos braucot ar tramvaju un vilcienu.
Tad nu pavasarī dabūju biļetes braucienam ar prāmi. Turpceļā viss bija lieliski, es gan iedzēru tās zāles, kurām ir attēls te ielikts. Bet kad braucām atpakaļ bija baigi traki. Toreiz atrados ar draugu kuģa pēdējā stāvā skatījāmies hokeju un vienā brīdī tik jutu, ka tie hokejisti ne tā slīdz pa ekrānu. Vētra gan bija traka kuģi šūpoja un mētāja visos virzienos, bija jūtams, kā to uzceļ ar vilni augšā un tad tas krīt lejā. Visu nakti mocījos. Vēl nākošās trīs dienas apsēžoties likās, ka šūpo. Cik ir dzirdēts, ka turpceļā ar kuģi visiem ir labi, bet atpakaļ ceļā parasti lielai daļai esot slikti.

Mani arī šī problēma nomoka jau ilgu laiku. Pat neiet runa par garu ceļu sabiedriskajā. Varu pabraukt kaut minūti un pēkšņi just, ka nāk virsū nelabums. Slikta dūša nepaliek, taču lēnām gar acīm viss paliek melns, jūtu, ka zaudēju spēju redzēt to, kas notiek apkārt, pārņem panika un sajūta, ka tūlīt noģībšu, ja netikšu ārā. Tiesa gan, tā notiek tikai tad, ja jāstāv kājās. Bieži vien transportā nācies svešiem cilvēkiem skaidrot kāpēc nevaru kādu palaist apsēsties - gluži vienkārši nevaru nostāvēt, jo varu noģībt.
Kā ar šo cīnīties - joprojām nav ne jausmas, tāpēc cenšos sabiedrisko transportu neizmantot un labāk ar kājām eju ilgāk, nekā riskēju nokrist transportā bezsamaņā.

Man tieši tas pats, un it īpaši jau tramvajā un autobusā! Protams var pārvietoties ar mašīnu, bet ja nespīd tādas veiksmes, tad nu gan nezinu..Es parasti stāvu kājās un pēc iespējas tuvāk pie durvīm, lai varētu elpot svaigu gaisu. Man tas īstenībā palīdz! :)

Man paliek super slikti ja lasu transportā, vienalga vai grāmatu vai kko telefonā....

Man tā visu laiku ir vel joprojām, īsos pārbraucienos, nē, bet garākos - sēžu tikai priekšā, skatos uz ceļu, ēdu piparmētru končas, tad jau ir ok.