Laimīga...ar sevi.

Es noteikti sevi "aarsteeju" ,izliekot energiju darbojoties radosi!Es neesmu tas cilveeks ,kurs var "savaakties" ,seezot un mediteejot pie okeaana.Ja man ir loti gruuti-jaaizliek viss aaraa,lai justos labi !

vienkārši tas jāpārdzīvo un sevi jāuzmundrina nemitīgi

man arī šobrīd šis ir aktuāls jautājums. Bet pamazām esmu nolēmusi mainīt dzīvi. Sākšu ar fiziskām aktivitātēm, labas tējas dzeršanu, labs kino, laba grāmata, sen nesatikto draugu redzēšana, lielāka motivācija darbam un visbeidzot jācenšās sevi likt pirmajā vietā, domāt labas domas, nelikt skumjas dziesmas un nelasīt sliktas ziņas :D

nelikt skumjas dziesmas un nelasīt sliktas ziņas

++

Es arī to vienkārši pārdzīvoju, jo speciāli cenšoties sevi uzmundrināt, kādā brīdī tas dubultā nāk ārā. Piekrītu, ka skumjas dziesmas neklausījos, jo vienkārši nespēju, tagad ir daudz vieglāk. Vienīgi uz laimīgiem pārīšiem vēl nevaru bez emocijām paskatīties, gribot negribot sāpīgi paliek. Arī fiziskas aktivitātes palīdz, ir gandarījums par sevi, ka varu no sevis izspiest vairāk nekā cerēju. Bet vislabāk man vienmēr palīdz ierakšanās darbos, vismaz nedaudz novērš domas no citām problēmām.

Man tieši sobrīd tā ir. Neizsakāmi štruntīga sajūta, kurai palīdz tikai apziņa, ka pašam tā būs labāk. Pa dienu tu vari būt izturīgs un neaizskarams, smaidīt, bet vakaros, kad paliec viens tā vien velk uz raudienu. Un dažreiz pat ir labi, ka tās emocijas kaut kā no sevis izgrūž. Ļoti palīdz apkārtējās vides mainīšana, aziet pie friziera, nopirkt jaunu nakts skapīti, izmest vecās mantas, vietā nopirkt kaut ko jaunu, isāk sakot, sakārtot vidi ap sevi, tā, lai tajā nerastos tukšuma sajūta, lai būtu apmierināts un spētu atkal uzņemt jaunas emocijas un noskidrot prātu.

Pilnveido sevi, veic gan ārējas, gan iekšējas izmaiņas, atklāj sevī jaunas intereses un iespējas. Galvenais ir nesēdēt un nežēlot sevi.

Mans veids varbūt nav tas labākais, bet man tas strādā. Kad notiek kaut kas slikts, es atvēlu sev laiku pārdzīvot, pēc tam emocionāli sevī novelku svītru - viss, par to cilvēku/notikumu vairs nepārdzīvošu. Un sāku no baltas lapas. Iespējams, ka tā ir kaut kāda emociju apspiešana, bet es uzskatu, ka man nav vērts pārdzīvot par cilvēkiem, kas nav pelnījuši būt manā dzīvē, es emocionāli sevī viņus nogalinu, viņi man vienkārši neeksistē.

Reizēm tas šķiet grūti... reizēm ir ļoti grūti, bet tomēr ticu, ka ja nāk pozitīvas, jaunas lietas vietā, ar laiku negatīvais paliek nenozīmīgāks, sāp mazāk, dzīvesprieks pamazām atgriežas :)

labs jautājums...es izrunājos ar sev tuviem cilvēkiem, ļoti daudz domāju,analizēju...beigās tomēr secinu, ka labi vien bija kā bija! Galvenais jātiekas ar draugiem, jāiepazīst jauni un jānodarbojas ar lietām kas patīk!

Galvenais ir nesēdēt un nežēlot sevi.

Loti labi vaardi!

Daudzas no jums minēja pārmaiņas. Nav jācenšas tās mākslīgi radīt, jo saprotu, ka šīs pārmaiņas nāks dabiski. Ir lietas, kas jāpārdomā un jāmaina, jo citādāk nevar. Vienīgi grūti savienot rūgtuma pārvarēšanu ar pārdomām par pārmaiņām. Bezspēks un nevēlēšanās kaut ko darīt, kaut saprotu, ka ir jāapsēžas un jāpadomā, saliekot domas pa plauktiņiem, lai turpmāk būtu citādāk. Idejas kā pilis, bet varēšana - nekāda.

Es kārtīgi izguļos, atpūšos un tad atrodu kaut ko, kas nomāc tie iepriekšējo kreņķi, ja izšķiros no puiša, atrodu citu puisi, ja problēmas darbā, eju ballēties, ja notiek kas neparedzēts nepatīkams, tad vienkārši uz laiku to aizmirstu un daru kaut ko, kas man patīk.

Es sev nekad neļauju ieslīgt kādās negatīvās emocijās, analizēt un pārdomāt, es pie sevis secinu, ka, jā, ir baigi slikti, ir traki, un tad eju un daru kaut ko.

Saka, ka esot jāļaujas, emocijām, jāizsāp utt, man personīgi ir tā, ka tas mani var novest tikai pie sevis žēlošanas.

man bija viens sāpīgs moments dzīvē,likās ka jēga ko vairs darīt nav...gribēju vnk nozust un visam atmest ar roku bet kkāds spēks man deva nepadoties un saņemties!jā vēl ir sāpigi bet zinu ka tikšu tam pāri....ir daudzi neatbildēti jautājumi bet varbūt ir labi kā ir!

Man palīdz atgriešanās pie vecām vērtībām, mīļākā meiteņu filma (veca jo veca), dažas sērijas mana seriāla , kas arī skatīts jau 100 reizes, vēl agrāk rakstīju visādus uzdevumus un mērķīšus, kopā ap kādiem 200 jau sakrājušies, piemēram, iemācīties labāk vīna šķirnes un ēdienus pie tiem, iemācīties fotografēt, izveidot recepšu grāmatu utml. Nevar teikt, ka es attiecību laikā pazaudēju sevi, tomēr ir lietas, kam mazāk atliek laika, tad nu es pēc šķiršanām ''atgūstu sevi''. Īstenībā tā kā šķiršanos negribētu sagaidīt, laikam beidzot jāpieķerās šim sarakstiņam :-)

Bezspēks un nevēlēšanās kaut ko darīt, kaut saprotu, ka ir jāapsēžas un jāpadomā, saliekot domas pa plauktiņiem, lai turpmāk būtu citādāk. Idejas kā pilis, bet varēšana - nekāda.

tā ir vājuma pazīme, ja Tu gribi labi justies, tad dari maksimāli visu, lai to sasniegtu!

Es sportoju, parunāju ar sev dārgiem cilvēkiem.

Šobrīd man it kā viss ir, bet arī man uznāk skumjas ne no kā, hops - viņām pa galvu un atkal ir labi!

Noveershu savu uzmaniibu un necikleejos uz beedaam. Turpinu savu dienas ritmu (man ir nepiecieshama kaartiiba un rezhiims), atrodu kaadu jaunu aizraushanos - rokdarbi, jauna kompaanija, jauns seriaals, sporta veids, receptes u.t.t.

Es eju cilvēkos, tiekos ar draugiem un meklēju izklaides, lai nepaliktu ar savām drūmajām domām vienatnē