Esmu stāvoklī, mokos ar sliktu dūšu un galvassāpēm. Guļu gultā lielākoties, jo sliktās sajūtas dēļ nevaru neko padarīt.
Šodien esmu līdz asarām, jo gribu šķirties ar vīru. Mums pirmais bērns. Abi ļoti gribējām un gaidījām, bet tagad esmu tik nomākta... Viņš zina ka man ir slikti, nevaru iZturēt smakas. Tagad pat nekautrējās nolaist smaku manā priekšā labi zinot, ka man tā jau vēmiens nāk. Pienāk klāt sasmaržojies, grib dot buču, es saku, lai nenāk jo man smakas traucē.. Apvainojās kāda es esmu! Pēdējā laikā arī kļuvis agresīvs. Visus jau kādreiz kaut kas var sakaitināt, bet viņš sāk psihot, kad aizrādu. Bail, ka šitas nebūs ar bērnu, ka nenodarīs vēlāk bērnam pàri
Jūtos nomākta un gribas šķirties! Liekas, ka būs vieglāk vienai, nekā visu laiku kādam skaidrot, ka man ir slikta dūša, nejūtos labi un vēl mierināt, kad apvainojies. Viņš strādā, pelna naudu ģimenei. Es jūtos arī morāli slikti par to, ka pat māju pietiekami nevaru uzkopt un ēst uZtaisīt.
Vai šādas emocijas tiešām ir normālas grūtniecības sākumā.
Saprotu, ka nevajag strēbt karstu, tie ir hormoni, kas trako, bet gribas aiziet prom no viņa.