Šobrīd gaidu savu vīru. Noziegums tika izdarīts gadu pirms iepazināmies, tā nebija ne slepkavība, ne izvarošana,tas bija mantisks noziegums, kas tika izdarīts, pakļaujoties spiedienam no tuva cilvēka. Zinu lietas apstākļus, biju blakus visās tiesās, par noziegumu zināju jau kopš paša attiecību sākuma, viņš neko nav slēpis vai noliedzis. Pats saprot savu kļūdu un šobrīd izcieš sodu. Mani un viņu atbalsta arī mana ģimene, jo viņi manu vīru pazīst kā mīlošu, labsirdīgu, rūpīgu un strādīgu cilvēku, neviens pat neticēja, ka viņš būtu spējīgs ko tādu izdarīt.
Šobrīd ir pagājuši jau vairāki mēneši, viņš cietumā strādā savā profesijā, ko apguva arodskolā. Apmeklē sociologu un psihologu, brīvajā laikā nodarbojas ar sportu un raksta man un manai ģimenei skaistas un mīļas vēstules. Tajā pašā laikā viņš ir viens no retajiem, kurus kāds ārpusē gaida un mīl, lielākajai daļai nav ģimenes, arī vecāki ir novērsušies.. Un tie cilvēki arī psiholoģiski mēģina ietekmēt jauniņos, īpaši tos, kurus kāds gaida, kuriem raksta vēstules un ar kuriem iet uz satikšanos, kas gan ir nožēlojami reti. Tieši tas, ka satikšanās ir tik reti, pamazām atsvešina ar ģimeni, tas nav normāli, ka 2 stundu tikšanās ir reizi 3 mēnešos un ilgstošā - 8 stundas ir reizi 4 (tas, protams, ir atkarīgs no pakāpes).
Līdz šim es vienmēr biju teikusi,ka nekad nebūtu kopā ar cietumnieku, tas taču ir nožēlojami un visādi citādi drausmīgi. Lai arī es nekad neesmu sūdzējusies par vīriešu piekrišanu, es mīlu tieši šo cilvēku, un nekad nepametīšu. Protams, es nezinu, kā būs pēc visa laika, ko viņš būs nosēdējis, bet es ticu, ka tās labās īpašības ko viņā mīlu nezudīs, ja vien viņš redzēs savu mērķi un jutīs ģimenes atbalstu.
1903
