Iekopēšu no savas d-grāmatas:
Viņš bija saaukstējies. Tā kā es vēl aizvien vēlējos labot kukaiņrandiņā radīto iespaidu, būdama nogurusi no nemitīgās vīrieša čīkstēšanas par to, ka viņam esot JAU 37C AUGSTA temperatūra, kas nozīmējot teju vai nepieciešamību steidzami viņu hospitalizēt, nolēmu savest viņa veselību kārtībā ar pienu+medu+ķiplokdaiviņām. Ieradīšos ciemos, pārsteigšu, sagatavošu burvju dzērienu, šis taps vesels.
Vienīgā problēma bija tā, ka mūs šķīra nieka 270 km.
Atradu internetā kādu puisi, kurš piedāvāja braukt kopā, sazvanīju, sarunāju tikšanos pie slimnīcas. Kavēju nedaudz, tāpēc brīdī, kad viņš zvanīja, lai noskaidrotu, pēc cik minūtēm beidzot būšu, nokaunējusies paziņoju, ka 3, aizmirstot pat pajautāt, kur tad viņš pie slimnīcas tieši atrodas.
Atskrienu, ielidinu somas mašīnā un laimīga sēžu, gaidu kādu brītiņu. Puisis tāds nerunīgs gadījies, pat neatbildēja, kad sveicinājos. Es, ātri vien nogurusi no gaidīšanas, pajautāju, vai kāds vēl brauks. Šis tā dīvaini uz mani noskatās, sakot, ka nē. Es, turpinādama sarunu, pajautāju, vai mēs varam braukt tad tagad? Un tad, kad viņš uz mani vēlreiz skatījās ar pārsteiguma pilnu skatienu, es pajautāju arī to, vai viņš bija tas, kuram es zvanīju. Saņemot „nē”, pēkšņi viss notika kā palēninājumā. Kauns manī pieauga, saprotot, ka sēžu sveša, nepazīstama cilvēka automāšīnā, vienkārši ietraukusies iekšā. Lēnām kāpu laukā, nesakarīgi atvainojoties, jo es tiešām tajā brīdī nepratu paskaidrot to, kā jutos+ka parasti tā neuzvedos.
Izkāpusi no mašīnas, bez grūtībām atradu „īsto”, šoferis, redzot manu izgāšanos, bija nosmējies ķieģeļsarkans. Es, savukārt, drošības labad tomēr pajautāju, vai viņš ir tas, kuram es zvanīju pirms tam.
745
