Paldies, switched on, ļoti palīdz, kad cilvēki no malas šādi pasaka. Kaut gan es pati arī to lieliski apzinos. Un, jā, šķiet, ka es mīlu atmiņas, tos skaistos mirkļus, kuri ir bijuši, par spīti tam, ka slikto ir bijis krietni vairāk. Ar prātu saprotu, ka vairs nav jēgas ticēt tam, ka viņš mainīsies. Bet, kad viņš man sāk dievoties un ar saviem ''es negribu vairs tādu dzīvi, es negribu tev darīt pāri un es nedarīšu, tikai ļauj man sevi pierādīt'', es, kā pilnīgākā muļķe padomāju, ka vēl pēdējo iespēju varu dot.
Tagad, kad mēnesi vairs nedzīvojam kopā, redzu, cik labi ir būt prom no nemitīgām asarām un strīdiem, bet tomēr, kad uzaicina pie sevis kaut uz vienu dienu, es nespēju pateikt nē. Un šobrīd viss ir palicis tā, ka nākamnedēļ braukšu ciemos uz 2 dienām.
Bļāviens, es pati grauju savu dzīvi. :(